Raaha - 21. Decembris 2012

Vilcienā iesēdos pretī kādai pavecai tantei. Un vēl nodomāju, cik traki tādam īpaši apaļam tantukam slidenā laikā. Vilciens izkustējās, es lēnām sāku nodarboties ar to, ko parasti vilcienā daru vislabāk (sudoki, kas ieved snaudā, tad bišķi miegs). Paveru acis, ahā, Saulkalne. Nu labi, tad jau vairs negulēšu. Bet tā kā jau deguns klanās atkal. Tad tante pieliecās un saka: "Moj bednij cipljonočik, kak mnje tebja zaljko. Smotrju, ti takaja ustalaja, bednaja maja!"
Un es paliku apaļām acīm par pasaules dažādajiem atspulgiem.
Bet Krusttēvs tika pavadīts ļoti skaisti, ja neskaita manu smilkstēšanu fonā. Vakarnakt ar māsīcu (kura viņam mazmeita un auklē pavisam mazu knīpuci UK) līdz kādiem pl. 2 naktī gauži noraudājām un nočatojām. Tie, kas mani pazīst, zina, ka pl.2 būt nomodā ir zināms sasniegums, tomēr tas, ka es vispār raudu - tas gan ir pārsteidzoši. Varbūt man kāda čakra raudāšanas jautājumā ir atvērusies?
Svešās tantes uzruna mani arī gandrīz uz bimbienu pavilka. Aš sajutos "pasaules napadziņš".