| 16. Nov 2007 20:40 Svinīgi ziņoju - uz Rīgas sargiem biju. No 5 zvaigznītēm kaut kas starp 3 un 4. Man, kā rūdītai raudātājai tāda īsta saviļņojuma neuzvandīja ( eto minus), bet arī nepārcentās ar raudināšanu ( Daudziņš un pārējie palika dzīvi -eto pļus).
Vienīgi skarbi atgādināja, ka man vajadzīgs vēstures izskaidrotājs/-a, no grāmatām nepielec. Tiešam nesaprotu, kas tajā Latvijā notika no 17. līdz 19. gadam ieskaitot. Kādēļ valsti tajā filmā vada Ulmanis kā ministru prezidents nevis Čakste kā valsts prezidents? Un kā tur ar to Bermontu īsti beidzās? Viņš padevās? Aizbrauca uz Vāczemi vai Krieviju, pie nīstajiem boļševikiem? Un Golcs?
Un kas ir domāts tas Ulmaņa padomdevējs- vaidētājs filmā?
Bet vienu tēmu gan filma skaisti iznesa. Draudzību. Par to, kā var kopā izaugt, draudzēties, līdzīgi domāt un pēc ntajiem nesatikšanās gadiem būt savējie. Neizaugt no draudzības kā no bērnības drēbēm.
Goda vārds, man vienmēr liekas, ka tā notiek tikai filmā. Es ticu studiju laikā dzimušai draudzībai, bet tā - no bērna kājas ni.
Nu jā- vēl par filmu. Iedomājos, ļautu viņu noskatīties Ro. Man aizdomas, ka viņš skraidītu ar dakšiņu šaudams. Tad nu neskatīsies viņš šo filmu. Jo kā jau zinām - es neciešu karus. 1 raksta - ir doma |
