February 1st, 2006

• Izglītība
• 2/1/06 10:03 pm

• Es neesmu sadists. Man nepatīk rupji un vardarbīgi cilvēki. Es baidos no soda. Viss ir labi, paspēju. Nenokavēju. Uzvedos kārtīgi un paspēju. Košļāju želantīna lācīšus, tos krāsainos no Vācijas. Vispār man tagad ir zaļš termoss. Es parasti nedzeru kafiju, bet tagad man ir zaļš termoss pilns ar kafiju. Ražots Šveicē. Ieliešu. Man drusciņ trīc rokas. Tas no aukstuma. Es neesmu sadists. Patiešām neesmu. Man tikai mazliet bail, nu, saprotiet, bail no soda. Tās nav paniskas bailes. Tāda neomulīga sajūta tikai. Domāju ar laiku tas pāries. Es pieradīšu, iemanīšos, pielāgošos. Es neesmu sadists, ticiet man, tā ir. Viņa pati bija vainīgs. Man nācās pacelt balsi. Uzkliegt, uzvestie nepieklājīgi. Bet viņa pati bija vainīgs. Ir samērā auksts. Sasnidzis pamatīgi. Iešu istabā. Es neesmu sadists. Es neesmu, ja?        

  Man patīk sniegs. Pusvienos naktī sāka snigt sniegs, tāpēc es izgāju uz lieveņa, ledus kārta kļuva biezāka. Es atvadījos no kristāla ietvēm, ķēru krītošus jāņtārpiņus  un vēroju apsarmotos koku plecus. Es baudīju ziemu. Ardievu kailpilnās naktis, lai snieg. Es kliedzu un klausījos atbalsī, kas noklīdusi aizskrēja nekurienē. Tad aizvēru ārdurvis un netraucēti apsēdos. No zaļā termosa ielēju kafiju. Es jums teicu, ka nedzeru kafiju. Es sameloju, jo vispār es dzeru. Man gribas, un bija arī auksts. Un tā varēja būt tēja. Tik pat labi tā varēja būt tēja. Tas neko nemainītu. Ieklausieties. Klusums. Kāds klusums. Jā, klusums kāds! Un kafija! Es tagad apjūsmoju kā kūp kafija, tie garaiņi, viņi taču metas pavedinošas dejas līkločos, viņi izkausē to krītošo sniegu, krītošos spilvas tauriņus, tas ir interesanti. Pamēģiniet jūs ar. Tiešām iesaku, tas ir aizkustinošs skats. Virs māju jumtiem un satelītu šķīvjiem slējās horizontāls Daugavas krasts. Ar pirkstu spilventiņiem es noslaucīju lāstekai asaras. Tās sasala un mirdzēja, tad izkusa manās plaukstās un raudāja. Es noglāstīju savas elpas ziedputekšņus un dzirdēju tās smieklus, dzirdēju kā aizklīst smiekli.

  Bērnu smiekli. Bērna smiekli. Es varu rakstīt bakalauru. Es drīkstu rakstīt bakalauru. Man atļāva. Bļeģ, tas ir fenomenāli. Tas ir lieliski. Vācu valodai piešķīra sešus kredītpunktus. Pirms tam bija divi. Tie nav gļuki. Tie nav. Tā vienkārši notika. Es ierados katedrā un man paziņoja: „Filip, man ir labas ziņas, tu tiec pielaists pie bakalaura rakstīšanas.” Līdz tam man pietrūka 1 kredītpunkts, tagad man 3 paliek pāri. Tas ir Dievs vai tā ir politika? Nē, tas ir prieks.  Tad es pacēlu balsi. Es uzkliedzu, es mazliet lādēju visu to sistēmu. Izteicu sašutumu par savu depresiju un visu šo pasākumu. Tik viegli. Lādēju, to, ka esmu nieka sērkociņš, ar kuru iespējams manipulēt. Kontrolēt un samīt.

  Pēc tam  zvanīja sencis, viņš teica: „Apsveicu!”

  Es atbildēju: „Ar ko?

  Viņš teica: „Tu varēsi beigt!”

  Un es teicu: „Bet es taču neko neizdarīju. Es pat neraudāju. Tā ir dzīve! Tā ir izglītība! Tā ir Latvija”

   

  
  
• 0 commentsLeave a comment