Degradācijas gradācijas Kopš 31. jūlija, kad aizgāju no darba, biju domājis paluņoties, padomāt kādu mēnesi, max 2-us, sakārtot domas, un tad sākt darboties... bet šoreiz turbīnas noslāpa kapitāli. Ir 2010. gada 17. novembris, un es vēl joprojām neesmu gatavs strādāt mīļi jauki pierastajā korporatīvajā vidē... es nezinu, vai tas ir tas, ko es gribu... kaut arī biju pie tā pieradis malējos 3 gados.
Kādi plāni rītdienai? Paēdīšu auzu pārslu putru, iekāpšu savā auto, mazliet pastūrēšu un visu dienu sēdēšu jūras krastā... jo galīgi neko vairs nesaprotu. Ja vien... ja vien atkal nepamodīšos plkst. 15.00... bet arī tad — arī tad es varu braukt... un sēdēt... un ne obligāti ar auto, ar autobusu... domas jūk, konkrētu plānu sastādīt ir arhigrūt'.
Vai arī... nedarīšu neko... šis nau nekāds kalendārs un tudū liste, šis ir bloks... tas neatbilst nekam (speciāli punkta nau)
Atlaist rokas... atlaist sakostos zobus...
— — —
Man šausmīgi iepatikās doma, kuru uzrakstīja
Joxa blokā par bērnu audzēšanu (jā, nevis "audzināšanu"): ka ekuana cilts indiāņi smagu darbu dara ar smaidu sejā. Ka tad, kad ir grūti (piemēram, izpildīt jōgas vingrinājumus), tad der mazliet pasmaidīt, un kļūst vieglāk.
Mēģināšu pielietot :) UPD. nosvītroju... jo "Try not! Do or do not. There is no try." (c) Yoda un... var jau citēt cik grib, kaut līdz pazilēšanai... bet no tā reālitāte nemainās... un es nemainos.