29. Maijs 2008

• 29.5.08 21:23
• Forši tādi korabiedri, ar kuriem var nakti pavadīt raķešu bāzē pāris stāvus zem zemes, pirms tam sainspirējoties no Indiana Jones vakara seansa, bet no rīta Dobelē Upīša dārzā ostīt ceriņus līdz salkani sareibst un gribas vien blenzt mākoņos.
• 3 aksiomasieteikt virzienu

• 29.5.08 21:30
• Ceriņu aroma top3: "Dobeles meitene", "Pērļu zvejnieks" un kaut kāda francūziete "Marie kautkādatur". Visi baltie. Pirmoreiz mūžā atradu astoņlapu laimīti, pēc skata bija tik aicinoša, ka nācās apēst.
• 2 aksiomasieteikt virzienu

• 29.5.08 21:31
• Kā mēs vakar atlaidām $@&$%^@&(! Draugi, jūs esat pilnvētrīgi (nē, es nekļūdījos) antidepresanti. Arī video māksla A-salā iepēra - smieklīgs kurators vācietis, kas nevarēja sakonstruēt divus vārdus, rozā un pēc tam sarkans (vīns), Augstāk par zemi, Perfektā ģimenīte un Pazemīgais robotiņš, kuru rasbainieks un mazaa_mija sauca par Bēdīgo, biedri, tas ir jāredz, jāredz, jāredz.
• 1 aksiomasieteikt virzienu

• 29.5.08 21:37
• TB sanāca kāzuss ar barības uzņemšanu. Pēc pirmās šampanieša pudeles, t.i. trešās (jo divas jau iztukšojām iepriekšējā dislokācijas vietā MetaCafe, kur meiteņu trio piespēlēja dzīvo pavadījumu filmai Balle), pasūtījām picu, jo redzējām, kā tādu netraucēti notiesā blakusgaldiņš. Un rīt taču gribējās nenormāli jau pirms tam. Kad atveda, sākām ēst, t.i. visi sāka ēst, izņemot mani, jo biju pie bāra letes pēc dzēriena, kad sadzirdēju nejauku situācijas raksturojumu, kurā tika pārmests bārmeņiem par to, ka ļāva ēst pirmajam galdiņam, un re, mēs tagad noskatījāmies un atkārtojam šo briesmīgo noziegumu, bet nē, ārā jau mūs šoreiz nemetīšot. Izvērtās varen jauka diskusija un triskusija, un četrkusija, kurā hailaits bija salīdzinājums, kā būtu, ja es ierastos LuLu picērijā un tur dzertu savu līdzpaņemto šņabi, bet viskrasākais hailaits bija tāds: kā es justos kā vīrietis, ja man mājās būtu 4 sievietes, kuras es uzturu materiāli, bet kuras sevi apmierinātu tikai un vienīgi ar vibratoriem. Biju tādā sajūsmā par šādu iztēles lidojumu, ka pat nemēģināju noskaidrot, kur šeit ir analoģija ar picas ēšanu bārā un nodomāju, ka man tiešām būtu vienalga, galvenais, lai viņas justos laimīgas, kā arī pateicu to skaļi, tad kādu brīdi iestājās dīvains klusums, acīmredzot tā nebija diez ko gaidīta atbilde, par ko es, protams, iekšēji noķiķinājos un devos pie galdiņa, kur mani draugi, mani dārgie (lai jūs vienmēr sveicina Andris Gods un Viesturs Slava), bija man sataupījuši pēdējo halapeņjo picas gabaliņu.
  
  [P.S. TB=Teātra bārs]
• 11 aksiomasieteikt virzienu