| You and me and everyone we know |
6. Mar 2006|00:08 |
Es sēdēju uz svītraina, zili balta matrača dzeltenā stikla bumbā. Skatījos, kas notiek man iekšā. Puscaurspīdīgajai lodei sienas mīkstas. Ar pirkstiem var sajust. Dzeltena. Visapkārt man, ar maziem burbulīšiem iekšā. Visapkārt sienas. Neviens no mums nesaka ne vārda. Līdz... Līdz ar pieskārienu no malas dzeltenā stikla bumba sašķīst tūkstošiem mazās, dzeltenās stikla bumbiņās. Visas man pāri. Tak, tak, tak, tak, tak. Aizripo pa koka grīdu.
You and me and everyone we know
Es ļoti gribētu, lai šovakar paklausies, jo nez kapēc ir patīkami skumji. Tā laimīgi (katrā ziņā). To nevajag aizmirst. |
|