| Just Can't Get Enough |
13. Okt 2005|00:38 |
Ir jauki katru otro piektdienu mammai veltīt kādu dziesmu, bet vēl jaukāk ir reiz pa reizei mammu pamielot ar kādu brīnmugardu mūzikālu saldo ēdienu. Elīna Kolāte savu mammu ved uz Goran Gora, savukārt, es kopā ar vienu mīļu puiku savu mammīti vedu uz Nouvelle Vague. Patiesība jau sanāk, ka gandrīz esmu arī kā Elīna, jo franču mūziķus iesilda netikai Rhythm Community, bet arī Goran Gora, kuram šis bija noslēdzošais koncerts Le Petit tūres ietvaros. Un jāteic visjaukākais, ja vien visiem Sapņu fabrikas apmeklētājiem varētu nogriezt skaņu. Pats Gorans šoreiz pa visām reizēm stipri mierīgāks, un viņa balss tad arī netraucēti var lidināties un viegli dejot pāri visai sapņu mājai, pat, ja puse cilvēku runā par vakariņām, brīvdienām, mīlēšanos un sazin vēl ko. Saīsināts JRT koncerta variants, ar visu daiļo intro, ūdens iedzeršanu, Fade Out kā otro dziesmu, Bjorkas Violently Happy kaverēšanu, klavierizgājieniem un "Džeimss Blant, es nekad nebūšu kā tu." Ticiet man , nemaz ar nevajag. Mazliet žēl, ka Goranam uz skatuves jākāpj pirmajam, bet Le Petit tūre ir noslēgta godam.
Pēc "Gada latviešu skaistākā dziesminieka", un skatuves pārādas visai patīkama, bet garlaicīga fona mūzika - Rhythm Community ir tās nosuakums, un ja vien es spētu visi tie, kas pirms mirkļa runāja par vakariņām, brīvdienām, kredtītkartēm u.c darītu to tieši tagad, jo Deniss Petkēvičš (es ceru, ka nekļūdos) šķiet neiebilstu - svaidītu savu saksofonu un virpinātu vien flautiņu tālāk. Ietērpies kā lācis (ar tā pienācīgo apaļumu) viņš tur tā nemetīgi spēlē savu Saulkrastu džezam piederošo repertuāru. Kā jau piederas arī šķobelīgs basists, Raimonds Macats ( tā mēs ar sveeto seetu nolēmam), plašu vīrs un mazmutītes virinātājs - budzinieks. Mīlīgi, bet parasti.
Un tad nāk ilgi gaidītais. Kļūdījās visi tie (tādi kā es), kas bija gaidījuši divas kārtīgas, iepucējušās bossa nova lēdijas un ieraksta skanējumu. Par skanējumu te vispār grūti runāt, jo, šķiet, liela vaina tomēr gulstas uz sapņu fabrikas pleciem, jo tad neskan šitais un tas, tad tas vai šitais ir par skaļu un zēķe pēķe. Jā, bet visa aiz iepriekšminētā vietā mēs dabūnam mazu Parīzes izvilkumu trešdienas vakarā savā deguna galā. Kur citur, ja ne tur staiga fraču Žaki un Pjēri melnos kreklos, un lēdijas ballējas jau ceturto nedēļu pēc kārtas, bez krūšturiem (lieka greznība, dārgās!), loku paliekām, zīda kleitām ar vēdcaurumiņiem, augstpapēžu kurpēm un pārliecību, ka es aizvien esmu trakoti iekārojama, un lai vai kāda tomēr, sasodīti skaista un jauka. Tieši tādas arī ir divas jaunā viļņa dāmas, kuras Olivers un ,otram vīram vārdu aizmirsu, tur savas ģitāras un taustiņu ielokā, un bundzinieks, sakarinājis un savācies visādus "Es mežā un Tu arī" taisītājjokus, glūn no aizmugures. Vīri mūzikāli turas godam, pat brīnešķīgi, bet lēdijām jau pus koncertā tiek piedots tikko kā no gultas izkāpusi efekts, jo Parīzes šarms ir daudz reiz vilinošāks.
Ar Just Can't Get Enough dāmas iesāk ( es taču nešaubos?), pie Too Drunk To Fuck viņas mūs visus apdzirda, bet I Go Out On Friday night.. skatās cik tad ilgi varam, šo frāzi atkārtot un galvenais cik ātri...Tīņu sapņi, un Naidžela Plāni, Brikstonas ieroči, Mariana un vēl visādi joki skan abu lēdiju balsīs. Viņas lokās un dejo, kā lelles un kā nelelles, krīt un viļņojās, piedzerās no jauna un atkal lēkā uz augspāpēžu kurpēm, viegli smaida, un dziedāt līdzi ir visai neiespējami, jo dziesma skan kā tikko no jauna piedzimusi, no jauna atviļņojusies. "Have you ever fallen in love? ". Rīgā. Pārīzē? Sapņu fabrikā? Vienīgais vārdos, ko gribas teikt par visu Nouvelle apvienību, ir tikai un vienīgi "mīlīši". Love Will Tera Us Apart ar burvīgu fraču vīru mūzikālo spēju šarma kulminēšanu, encore pēc tā ar Just Can't get In Eough palēlinātu versiju (The Next song is the version of version, just for you). Un mazā franču pastkarte ir ielikta atkal kabatā. Nodziest gaisma, un mazā Francija uz skatuves tik drīz vēl neatgriezīsies, bet man liekas, ka tie, kas tur bija uz mazu brītiņu pabija kādā Parīzes nostūrī.
Man nekā nav gana, visvairāk man nav gana viena jaunkudziņa, un es laikam gribētu, lai tā būtu mūžīgi.
Lai nekad nepietiek!
P.S. miegs, miegs, miegs. |
|