| |
[5. Maijs 2005|20:51] |
Kā man patīk noķert lietas un tad no tām sapriecāties. Pavisam nejauši gan saķert. Palasīt stāstus un intervijas un tad sadomāt visādas jaukas domas. Iemest aci kino filmā un sajust tak beidzot pa īstam tās Spānijas smiltis, sauli un jūru /Nesanāca gan noskatīties līdz galam, jo mammai jaļaujas vājībām. Es gan saku, ka viņa ir inteleģentāka, bet, ja jau, tad jau/. Un tad var pačukstēt daudz ko jauku, var galvā uzskribelēt piezīmes pastkartei, var nodomāt to muļķīgo "re, ar mani tāpat!" un visādi citādi. Var izdomāt, ka rīt jāizmanto brīvdiena citādāk un pa ilgiem laikiem jāiet uz bibliotēku (tētis, atkal saka, ka jāpavada vairāk laika svaigā gaisa (kas nenoliedzami ir tiesa). Ja savādāk nesanāks, iešu pastaigās katru vakaru pa savu miera rajonu un izstaigāšu pārējos, netālos miera rajonus ar. Ar tējas krūzi.
Pagājušo gadu , ja nemaldos, mazi lielajam brālim dzimšanas dienā uzdāvināju pieneni, lai nopūšu un ievēlas kaut ko. Būs šogad jāuzvaicā, vai piepildījās. |
|
|