| Kā mēs kopām saknes - nožēlojami, lai arī centāmies |
25. Jun 2009|15:36 |
Mums bija bezcerīgi Jāņi.
Pamodos visai līksma un no mutes vēlās ārā tādas frāzes, kā „māju mēzt”, „meijas griezt” un „rasā mazgāties”. Nekādas gulēšanas nebūs. Tā kā te viss zied, iztēlojos jau, kā abas ar Rūtu vīsim bagātīgākos vainagus savā dzīvē, un vispār viss būs jauki un brīnišķīga. No rīta būs arī migla un , ja ne migla, tad gar Temzu iesim sauli skatīties. Uz telefona zvaniem atbildēju ar Jāņu dziesmām.
Biju Dirveikam apsolījusies nopīt ozollapu vainagu. Ozolu meklēju teju vai visu pagājušos mēnesi, bet, kad uzzināju, ka Jāņošana notikšot krodziņā (lasīt, nolādētā pabā), es aizmirsu par vainagu un sapratu, ka ierašanās tur nozīmētu pašnāvību ar trakoti neasu nazi. Garastāvoklis saviebās. Pie Rūtas nokļuvu mirklī, kad visi parki jau bija ciet. Neviens negribēja kāpt pāri sētai, uz galda franču siers, zemenes un vēl kaut kas. No tēta saņēmu īsziņu, ka laukos nelīst, mamma smaida un kaķis ēd peles. Nekādu ziedu ( te sākas briesmīgākais). No dzeltena mārtiņrožu pušķa uzpinām vainagu uz divām, piedevām par mazu materiālu trūkuma dēļ. No tēta saņēmu īsziņu: „Nebēdā Līgo!” un vispār sašļuku. Bijām izgājuši ārā pie vietējā kanāla uzcept gaļu, sieru, sēnes un tomātus. Zālē sēžot mums likās, ka nav jau nemaz tik draņķīgi – kumelīšu tēja, zvaigznītes un tā, bet neizbēgami ausīs džinkstēja nakts autobusi un tepat blakām spīdēja nejauka daudzstāvu ēka. Atgriežoties mājās, atmetu cerības pierunāt Rūtu „iet saulītei pretī”, nosūtīju Strodam apsveikumu ar cerībām, ka viņš sēž pie teju izdzisuša ugunskura ar Kolāti un glauda kaķus, iesēdos dīvānā, uzliku fucking Radiohead (un tikai tāpēc, ka bija pa rokai), ko pēdējo reizi biju klausījos pirms gadiem trim, un nolēmu, ka, ja jau esmu palikusi nomodā vienīgā, tad arī varētu pieveikt šampanieti sienā blenžot. Tiesa visskaistākais šajā ir tas, ka nekad ar tādu prieku nebiju youtube skatījusies tautas deju kolektīvu uzstāšanos. |
|