| Aci pret aci ar Kamī |
6. Dec 2007|13:08 |
|
Es mīlu panākumu sajūtu, bet pašlaik tā ir apzināta krišana atpakaļ it visā, kas ar panākumu gūšanu saistīts. Ļaušanās, necīnīšanās. Pat veicināšana. Visa novilkšana līdz pēdējam un tad kaut kā pēdējās minūtēs. Tik tā, ka pat virsū negribas skatīties, un šoreiz tie nav nekādi raksti kritiski analītiskam izdevumam, bet gan kaut kādas elementāras akadēmiskas lietas (žanri dzejoļu krājumos, cittautiešu integrācija problēmas, citas muļķības). Ārēji viss pagaidām pārsteidzošā kārtā saglabājas kā ierasts, man piedod, man nāk pretī. Es izaicinu un tūlīt pat nožēlojot gaidu, kad noraušos, bet patiesībā visu laiku noraujos pati no sevis. Pamazām es sev pārliecinoši iestāstu, ka krišana vienkārši ir organiski nepieciešama, lai cik nežēlīga tā arī nebūtu. |
|