Kaut kas pārņēma manu sirdi, tāds nemiers, raizes un smagums, ka pat gribas raudāt, jūtos ļoti drūmi... parasti šādos brīzos liek aizdomāties par cilvēku nāvi, nelaimes gadījumiem, ciešanām, ka kādam no maniem mīļajiem cilvēkiem nav nekas slikts atgadījies.... Ļoti sāp sirds, ir tik nežēlīgi skumji... bāc tak nesākšu tagad raudāt darbā, pacietīšos.... gribu iziet laukā, svaigā gaisā, kamols kaklā iestrēdzis, kas neļauj man elpot...

Vakar atcerējos un šodien nāk prātā domas, ka šodien 1. februāris, reiz kādam īpašam cilvēkam bija dzimšanas diena, ļoti mīlēju, bet paldies Dievam tas pagaja, neredzot cilvēku akli mīlēt vairāk gadus vai tas ir slikti vai apmātība? Bet Dievs dziedināja... nezinu kāda būtu sajūta, kad atkal satiku, lai gan pec atkal redzēšanās jūtas toreiz vēl bija, bet viņš bija cits cilvēks un un es ar biju mainījusies.... viss reiz paiet... cilvēku mīlestība nav mūžīga.... it`s gone... lai cik tas dīvaini nebūtu, bet es varu pateikt, es nemīlu nevienu mužiku, tāds tukšums, bet nekas jau nepaliek tukšā, vienēr ar laiku viss aizpildās, es ceru, es gaidu, es ticu, ka tas būs īstais cilvēks...