- Visdrošākā vieta – Debesu Tēva rokās
- 2/19/11 07:29 pm
-
Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt. /Psalms 40:6/
Gribu iesākt ar pateicību, pirmkārt, jau Dievam, ka Viņš vienmēr paliek uzticams, lai arī mēs tādi nemēdzam būt. Kā arī ikvienam, kas aizlūdza par manu braucienu uz Franciju. Tagad ir pienācis laiks, kad gribu padalīties, ko mans Dievs man ir darījis un kādus brīnumus Viņš man sagādājis...
Katru reizi, kad braucu pie ģimenes uz Franciju, es braucu caur Londonu un tad pāri visai Francijai... bet šoreiz es lidoju līdz Briselei un tālāk ar vilcienu pāri visai Francijai... 19. decembrī bija mans lidojums uz Franciju, iepriekš jau tika lūgts Dievam, lai svētī šo braucienu, kā arī lai nebūtu nekādi streiki, jo Frančiem patīk streikot! Streiki nebija, bet sniega pārpilnība krita no debesīm gan! Lidostas uz Londonu jau bija atcelti kādas dažas dienas iepriekš... Reģistrējoties Rīgas lidostā, tika paziņots, ka lidojumi uz Frankfurti un Parīzi tiek atcelti slikto laiku apstākļu dēļ. Mana sirds nodrebēja un sūtīju īsziņu māsai uz Franciju, lai lūdz par mani... Tomēr mēs no lidostas pacēlāmies.
Kad laidāmies jau lejā, pilots paziņoja, ka slikto laiku apstākļu dēļ mēs nevaram nolaisties paredzētajā lidostā, bet ir kāda lidosta, kas mūs tomēr uzņems... Man nebija ne jausmas, kur mēs nolaižamies... Līdz vilcienam mans laiks bija ierobežots. Diemžēl pārslodzes dēļ, kādas 40 minūtes mūs aizturēja lidmašīnā. Man sirds jau pukst strauji, man jāpaspēj uz vilcienu, bet tajā pašā laikā ir tāds pārdabīgs Dieva miers.
Kad tikām ārā no lidmašīnas, pie lidostas durvīm stāvēja autobuss, kas vedīs pasažierus uz to lidostu, kur vajadzēja nolaisties, kas bija aptuveni 120 km attālumā. Man jau īsti nevajadzēja to lidostu... Redzēju vēl vienu autobusu, es jutu, ka Dievs vada mani pie tā. Pieskrienot un uzrunājot pasažierus, rādu savu staciju, kura man vajadzīga... Slava Dievam, viena meitene brauc tieši uz to staciju! Viņai pietrūka sīknauda autobusu biļetei, es viņai to iedevu. Kad nokļuvām līdz vilciena stacijai, tad izrādījās, ka mēs atrodamies diezgan patālu no tās stacijas un mums tur jābrauc ar vilcienu, kas arī bija jāgaida. Bet rēķinot pēc visiem laikiem, man līdz vilciena atiešanai būs kādas 30 minūtes laika, kad tikšu līdz stacijai. Bet tā kā snieg, tad paziņoja, ka vilciens kavēsies pa 25 minūtēm! Satraukums jau bija, bet es nedrīkstēju kavēt, jo tad slikti var sanākt. Esmu lūgšanās, tomēr vilciens kavēja tikai 5 minūtes, atkal varēju uzelpot...
Iebraucot Briseles stacijā, es sapratu, ka tā ir diezgan liela stacija, sākotnēji atrast neko nevarēju... Es savā garā sapratu, ka man ir jāizņem īstās biļetes. Ieraugu, ka man jāstāv diezgan garā rindā, lai tās biļetes dabūtu. Tajā brīdi es vairs nedomāju par pieklājības normām, man bija jātiek uz vilcienu un mani palaida priekša rindai. Man par lielu izbrīnu, man iedod 2 biļetes un tas nozīmē, ka Parīzē man ir jāpārsēžas, kas arī nozīmē, ka jāmaina metro stacijas. Par to tikai biju lasījusi un mācījusies, bet dzīvē nekad nebija nācies būt Parīzes metro stacijās. Man tāds neziņa, jo es nekā nezinu, kur un kā man būs jābrauc un kura tā stacija ir... bet tajā pašā laikā tāds Dieva miers. Skrienu augšā uz peronu un izrādās, ka šis vilciens kavēsies pa 1 stundu un 35 minūtēm, tas nozīmē, ka es nokavēju nākamo vilcienu Parīzē! Man tāds nervu sasprindzinājums, bet Dieva tuvums neatstāj mani. Ieraugu, ka tāpat kavējās jau iepriekšējais vilciens uz Parīzi un es reāli varu paspēt uz to, bet nu tas nozīmē, ka jāiet un jāmaina biļete, bet laika vairs nav. Uz peronu uzrunāju 2 meitenes un izrādās, ka vienai jābrauc arī uz Parīzi ar to pašu vilcienu, kas man vajadzīgs un viņa mani iedrošināja, ka lai kāpjam šinī iekšā. Mēs iekāpām. Tā kā vilcienos arī kontrolē biļetes, tad pie mums pienāca pārbaudīt, bet nekā neteica... mēs droši braucām. Izrādījās, ka šī meitene dzīvo Parīzē un viņai bija līdzi Parīzes metro karte un viņa man rādīja, kā man vajadzētu braukt un kādu metro ņemt. Izrādījās, ka viņa ir arī kristiete. Slava Dievam! Bet dēļ sliktiem laika apstākļiem, vilciens brauca diezgan lēni un es jutu, ka es nokavēšu savu vilcienu. Nepārtraukti sazinoties ar savējiem, uzzināju, ka ir vēl viens vēlāks vilciens, bet nu arī to es kavēšu, ņemot vērā, ka man vēl jāmaina stacijas. Ko man tagad darīt: biļetes vairs nebūs, jāpavada nakts Parīzē! Dieva sūtītais eņģelis piedāvāja man nakts mājas pie sevis, es vienkārši biju šokā, ka tev svešs cilvēks piedāvā nakts mājas. Vauv! Man teica, ka kompānijas dēļ es nokavēju savu vilcienu, tad viņiem par mani vajadzētu parūpēties. Lai arī kas notiktu, es zinu, ka Dievs ir ar mani un Viņš parūpēsies! Nokļūstot Parīzē, sameklēju informāciju un stāstīju savu situāciju. Viņi man apmainīja biļeti uz rītu un teica, ka jāgaida, ka viņi dabūs viesnīcu un viņi to visu atmaksās. Tā es pēc 12 naktī nokļuvu Parīzē viesnīcā, man iedeva jaunu biļeti un man nebija jāpiemaksā vai jāizdod nauda necik, mans Dievs visu nokārtoja, ka tas viss bija par brīvu! Es nevarētu atļauties apmesties Parīzē tādā šikā viesnīcā, kur varēju pārlaist nakti. Kad Francijā dalījos kādā viesnīcā es biju, viņiem acis iepletās, jo arī tad kad sūta komandējumos, nevar atļauties tādu viesnīcu! Lūk, tāds Dievs man ir, kas tev iedod jaunu biļetei un iedod vislabākās nakts mājas, kas bija tur pat pie metro stacijas Parīzē. Nākamā rītā kopā ar vēl citiem cilvēkiem, kas brauca uz to pašu staciju, kopā braucām. Tā kā tas bija agrs rīta, tad lai nopirktu metro biļeti, bija vajadzīga precīza nauda. Man centi nepietika, cilvēki, ar kuriem es braucu kopā, man iedeva, lai man sanāktu biļetei. Dievs neticamā veidā nodrošina. Izrādījās, ka Parīzē vajadzīgs arī kompostrēt biļeti iepriekš aparātos, lai brauktu ar vilcienu un viņi man to parādīja. Dievs visā manā ceļā sūtīja eņģeļus cilvēka izskatā, kas man palīdzēja manā ceļā!
Kad izkāpu no vilciena, māsa mani ar savu dēliņu sagaidīja. Tāds prieks ir būt kopā. Iekāpjot mašīnā, uz paneļa rādīja gaisa temperatūru un tā bija +16 C grādi! Latvijā mīnusos tik pat, bet es iebraucu vasarā! Tajā dienā Francijas Ziemeļos un lielākoties Eiropā visas lidostas tika slēgtas sniega dēļ. Mans prieks bija liels un es varēju liecināt, ko mans Dievs priekš manis ir darījis šajā ceļā! Cik patiesi ir liela Viņa žēlastība! Nekad neaizmirsīšu šo braucienu un to kā es piedzīvoju Dieva mieru ejot cauri šiem notikumiem!
Manā sirdī paliks vārdi, ko mana mamma man teica: „Es zināju, ka tev viss būs labi, jo tu tici Dievam”. Manuprāt, tas ir spēcīgs apgalvojums, jo mēs nemaz neapzināmies, kāds ir Dieva spēks, jo tas nav mazinājies. Viņš ir tāds pats – nemainīgs. Bet jāuzdod jautājums vai mums ir ticība? Es par Dieva brīnumiem biju lasījusi un neiedomājos, ka kaut kas tāds var notikt arī manā dzīvē! Var notikt Dieva brīnumi ne tikai manā dzīvē, bet ikkatra ticīgā dzīve, jo mēs piederam dzīvajam Dievam, mēs esam Viņa bērni. Kurš tēvs nedotu savam bērnam visu to labāko? Viņš ir tāds Tēvs, kas dod saviem bērniem visu to labāko!