Man riebjas ciilvēku nīcība, nu tā es jūtos, jo es savu muti nevaru atdarīt, tur kur to vajadzētu, lai liecinātu... un par to man nāk domas prātā, ka sods man nāksies par to saņemt!!! prasīs atbildību no manis Tēvs! visu nakti esmu murgojusi, grozījusies, tā vismaz omamma teica, ko darīt kreņķis man ir.... :( Kādēļ manā vietā kāds nevar runāt, es neesmu nekāda lielā runātāja, nu Mozus vietā runāja viņa brālis, kas runās manā vietā? es nejūtos apūtusies, es jūtos kā komā gandrīz...
Vakar biju pie mammas omas uz vārda dienu, tur sanāca radi, Gita ar savu ģimeni, Gunta, Guntis ar tanju, vēlāk arī Sanita atbrauca... svinējāmies, precīzāk dzēra, lab es ar 2vas glāzes šampi izdzēru, tas mani iemidzināja, tā nāca miegs, bija vēl drausmīgāka sajūta un es nevarēju atvērt savu muti liecināšanai... loģisk, es labāk ļaujos līdzi taj plūsmai, kas plūst... riebjas tas, bet es nedomaju, ka esmu rīkojusies nepareizi! vakar liekas es jau tā pat izkatījos drausmīgi kā komā no lielās raudāšanas, aij man nav spēka, vai arī vnk visam jāmet miers un nav ko tik ļoti visu pie sirds ņemt! es centīšos, apsolu, bet man tā sirds vāja... es pat uz Sniedzīti bik uzbļāvu, es negribēju, bet es negribu, ka man visu vienmēr uzkrauj, es esmu cilvēks, nevaru visu vienmēr darīt un pamest, lūdzu tā nedariet ar mani! es varu atkal sabrukt.... bet to es negribu, varbūt no kaut kā tomēr man jāatsakās ir....