December 8th, 2005

• 12/8/05 10:21 am

• Gribas sevi apbalvot,  jo vakar noturejos un negaju draugos darba laika, bet pirksti niezeja gan...

  Vakar biju uz jaunieshiem, man gribejas raudat, jo smagi ap sirdi, likas mani gabalos sarauss, un atmosfera tur ari bija slikta, ja pat macitajai var atkljauties sho to pateikt, necienit vinju, kad vada stundinju, tas jau ir par daudz... Bet es pierakstiju atzinjas, kas lika aizdomaties, par ko ruajam un domajam:

  1. dzīvot tā, lai rezultātu mēs redzētu pēc gadiem, bet lai mēs jau šodien viņu redzētu.
  2. Nevis būt tādiem kādus citi mūs grib redzēt, bet būt tādiem, kādus Dievs ir mūs radījis.
  3. Cilvēki negaida, lai citi būtu perfekti, bet lai viņi būtu īsti.
  4. Reizēm mēs runājam pārāk garīgi, bet neaizdomājamies, ka citi to nesaprot, jo ir pilni ar savām raizēm, bet mums varbūt vajag apklust un uzklausīt citus.
  5. Beidziet lasit Bibeli, bet saciet studēt un izprast, kas tur rakstīts.
  6. Pārstājiet vnk lūgt, bet sāciet lūgt ar atvērt sirdi un no sirds runājiet ar jusu Draugu!
  7. Pārstajiet apmeklēt baznīcu, bet meklējiet, lai būtu sadraudzība, meklējiet, kur tu vari dot cilvēkiem kādu svētību un kur tu to vari saņemt.

  Domas labas, bet tas neaizsniedz manu sirdi, liekas ka tads rutinums, pierastiba, ka neaizkjer manu sirdi, viss liekas pats par sevi saprotams, bet vai tad kas ir savadak? Smagums guljas uz mani, ka knapi elpot varu...

• 2 commentsLeave a comment