October 13th, 2005

• tas nebūt nav attaisnojums
• 10/13/05 11:34 pm
• gļēvulība, skarbi, bet tāda mēdzu būt... 
  1)par vāju, lai stātos pretī kārdinājumam, ka nevis pielāgoties citiem, bet runāt patiesību un tikai to, kas ir labs, tīkams...
  2) cilvēku slimība nevar būt par iemeslu, kad viņu aizmirst, jo tieši tad tu esi viss vientuļāks... mana gļēvulība, ka nevarēju kādus 3 gadus aiziet pie opapa... man kauns par sevi! ka man ir laiks priekš citiem, bet ne priekš savas ģimenes... :(  redzēju viņa acīs skumjas, ka mana mamma un Sanita neizrāda nekādu intresi... man arī žēl, bet to nevar ielikt cilvēkā, lai viņš mīlētu! laikam man būs jāiet biežāk pie viņa!
  3) neizdarīt darbus, kas vajadzīgs, bet sēdēt te pie datora un neizdarīt to ko vajadzētu, tas ir stulbi, bet uz rītdienas vakaru man vajadzīgas spēles, tā pat man viss priekš svētdienas skolas nav sagatavots un jauniešu vakara, bet es vnk neko nedaru, bet te sēžu...
  
  :D vispār jau laix iet gulēt, ko ta vairs, jo šī diena pati par sevi zudīs...
  
  neskaitāmo reizi atskan tēta balss "gulēt"... kā tas man krīt uz nerviem, pilnīgi tracina, bet laikam jau būs ar jāiet gulēt! =)
  
• 0 commentsLeave a comment