| Jun. 22nd, 2011 11:08 am vakardiena. uz ielas nokrīt putns no debesīm. sākumā mēs automātiski sasmejamies, bet pēc brīža atskatos un redzu, ka radībiņa spirinās, un mašīnas tūdaļ pārbrauks šai pāri. izgāju uz ielas, bik pabloķēju satiksmi, kamēr ietinu putnu jakā. nonesu nost, sapratu, ka nevajadzēja, vajadzēja pamest zem riteņiem, sīkumiņš dabūjis ar elektrību, knābis sadragāts, acis neko neredzošas... bet savām rokām īsti kaut kā nespējās viņu aizsūtīt uz putndīzi, atstāju vien tai pašā zālē, drusku nopūzdamies par to, ka dzīve reizēm nesmuka izskatās.
tikmēr miks ar desmitgadīgo māsu stāv, man šo sarunu atstāstīja, skatās un brīnās, prātodami, ka mani tūlīt kāda mašīna notrieks.
miks: your sister is a bit weird.
anna: yes. yes, she is.
miks: but she has a good heart.
anna: yes.
sasmaidījos, jo tas, šķiet, bija labs raksturojums. savukārt pašai mazajai tas putns pie kājas, vien par sugu painteresējās, nekādas līdzjūtības, kas, liekas, lielākai daļai bērnu piemīt, kamēr es tur ņēmos, viņa mazliet neieinteresēti noraudzījās, pļāpādama par kaut ko citu. vienīgi, ejot jau tālāk, gājām garām apbedīšanas birojam "angel", un viņa teica, re, a. tev šiten to lopiņu vajadzēja atstiept. sasmējos. galu galā, kā vēl vieglāka dzīve, kā- bez sirds, bet ar humora izjūtu. izaugsi un būsi laimīga ciniķe.
vakar bija diezgan dīvains un muļķību pilns vakars. gandrīz nebeidzams.
bet gandrīz nevienu brīdi es nemācēju nedomāt par mazo bezdelīgu. un šodien gribas aiziet uz to stūri, redzēt, ka viņa ir mirusi un mierīga, vai, labāk, redzēt tukšumu tai vietā, un kā bērnam iztēloties, ka knābis maģiski sadzijis, actiņas visuredzošas un spārns nekad nav bijis salūzis.
nu vot, bēdīgais deminutīvu ieraksts biš ar putniem. a rīt jāņi. a kruta. Leave a comment    |
