as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

es mēģinu viņu iztēloties. viņai ir mazas krūtis, tas ir pirmais, ko es zinu pavisam skaidri, varbūt viņa nav nemaz tik smalka, bet viņai ir tādas krūtis kā no keramikas.

es eju mājās, putni čivina, izmisīgi saukdami vasaru. kaijas virs baznīcas, balti silueti. reinis šodien vai varbūt vakar stāstīja, ka redzējis kaiju nogalinām balodi.

bet tas nav svarīgi. visticamāk, viņa ir vairāk bāla kā tumša, bet sīciņa un pilna dzīvības.

„par ko ir šis dīvainais smaids?” viņš man jautāja. neatbildēju. un tomēr nevarēju nenovākt no sejas. kā iesaldēts. nekā ļauna, nekā skumja, tikai smaids.

pasaki. nē, nevajag. pasaki.

par to, ka tu kādas dēļ esi gatavs braukt prom, mainīties, būt. beigt gaidīt, tātad. un, pat ja man vienalga (meli), ir savādi. tā it kā kāds spertu pa nierēm. ka manis dēļ tu nebiji gatavs... nekam, pa lielam jau nekam.

tu neticēsi, viņš saka, un sveces atspīd acīs, ideāls kadrs, es nodomāju.

ko tad?

tu neticēsi, bet es zināju. citādi nebūtu jautājis. bet es biju tik drošs, man gribējās, lai tu pasaki.

kāpēc?

nezinu. tāpat vien. mēs atvadāmies, viņš mani apkampj, skaidri kā nekad- nekad vairs. lūpas pieskaras vaigam, man vēl aizvien patīk tevi sajust, atkāpies nelabais.

klau, es samulstu, sveķi ap nostrādātiem nagiem, nejautā, man saka intuīcija, bērniņ, dzīvo nezinot.

vai tev tiešām bija vienalga?

tikai nemelo, es lūdzu, es skatos atspīdumos, redzu visu, kā nekad nav bijis.

nemelo, balsī tas izklausās tik pareizi, bet patiesībā, ak dievs, lūdzu, melo, lūdzu.

viņš ir apmulsis, bet no vārdiem var izlasīt, ka, protams, jā, mazliet, bet vispār jau nē.

toreiz, toreiz, es tev uzrakstīju, viņš saka, tad likās, ka jā, bet uzreiz pēc tam es nožēloju.

sabirzušu stiklu skaņa.

ja godīgi, nē. es nekad neticēju, ka...

maini tematu, es lūdzu.

uz ko?

vienalga, runā par laiku, par to sūda video, par tallinu naktī, maini tēmu.

klusums.

vēl pirms pāris stundām viņš teica: man vajadzēja tev pateikt, es nezinu, kāpēc es nesaņēmos.

es smaidu. es taču zināju, es zināju kopš pirmās dienas.

kā?

kā???

kā lai es to zinu, es vienkārši zināju.

tas, ko nesaku. dzirdēt no tevis ir citādāk. dzirdēt no tevis ir neraudāt.

un tomēr. es zinu, ka es neraudāšu. ne tagad, kad it kā jānorij sāpe, ne vēlāk, kad gribēsies kliegt.

„i’m happy for you,” bet uzreiz sevi izlaboju. protams, ka ne, es saku, bet... kā lai pasaka. iespējams, ka man ir daudz vairāk vienalga, kā es būtu gaidījusi.

vēl vieni meli.

jā, tā gan nesaki. nesaki- happy.

rīt man būs tik daudz rūpju, ka- varbūt- aizmirsīšu.

šodien. nevienam pat teorētiski nebūtu tik daudz siltuma, lai mani izglābtu.

es eju mājās, aust pirmā gaisma.

un viss, par ko spēju domāt, ir meitene ar krūtīm, kas perfekti iegulst plaukstās.