as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

te ir rūķīšu pilsēta, daudz vecu, sparīgu un turīgu cilvēku un tik tikko sapratu, ka tuvu, pavisam tuvu logam iet vilciens. allaž paticis vilcienu tuvums. sajūta, ka kaut kur aiz gaismas iekrāsotiem stikliem ir cilvēki, kas dodas projām, atgriežas, lasa lubenes, ilgojas un skatās ārā pa logu un iztēlojas, kas viņus iztēlojas, skatoties uz šiem logiem.
tad ir meitēns ar megijas gilenholas smaidu un izmisīgu vēlmi atrast „jauniešus”. „kad mēs kļuvām tik vecas?” retoriski jautā māsa un mēs smīnīgi atceramies laikus, kad jebkura ceļojuma lielākais mērķis bija uziet Piedzīvojumus. par bezmiega un briesmu cenu, par maldīšanos pa arābu valstu šosejām, par pēkšņu attapšanos velnsviņzinkur... brālis atceras, kā mēs esot līdušas pa balkonu ārā. tad viņš piemin rozes man lidostā, bet es nudien neko tādu neatceros. nē, protams, protams, mēs esam jaunas. bet vairs ne Jaunas as in bez paģirām, bez riska apjausmas, bez bremzēm, bez viegla uzjautrinājuma jeb tā, ko mēs ar tomu reiz nodēvējām par „antropoloģiju”, bez tā savādā draiva, ka visa pasaule ir spēļlaukums un katra neizmantota iespēja ir brūce vēl netapušās atmiņās. kaut vai tas, ka tad, kad piedzima mazā, ar šausmām domāju, ka tad, kad viņa būs mūsu toreizējā vecumā, mēs būsim tik lielas, tik vecas, tik gudras. vēl trīs, četri gadi, un tas laiks būs pienācis.
bet nu vēl jau esot otrā jaunība. gaidu.

varētu tagad nīgri pafilozofēt par lietām, kas mani kaitina. par puikām, kas nekad nebeidz izrādīties, par vērtībām, par tuvumu un tālumu t.s. tuvinieku starpā. bet tie ir vēl vieni veci nieki, kuri jāpieņem. labāk ņemšu savu pievīnoto, piegarneļoto, piestrūdeļoto (utt.) puncīti (aivai, šie mūžīgie diētu feili), stumšu gultiņā un bezrūpīgi sapņošu- tā it kā man rīt nebūtu jāstājas pretī savam trakākajam ienaidniekam: pašas nekam nederīgajam fiziskajam apvalciņam.