| Mar. 18th, 2011 11:52 am holivudas izglītība reizēm ir nomācoša. vai varbūt tā ir daniela stīla.
nu, ar draugiem, kas par tevi stāv un krīt, ar vīriešiem, kas tevi paņem ap pleciem un aizskalo visas skumjas, par vecākiem, kuri kaut kaitinoši, tomēr raizīgi un rūpīgi, ar panākumiem, kas atnāk montāžas vieglumā.
ar happy end ilūziju visā visumā.
kaut dzīve patiesībā ir gaužām monotona, viemuļa un viduvēja neatkarīga kino plastmasas pērle, no kuras ne mirkli neatstājas eksistenciālas vaimanas, kas i pašam, i skatītājiem sen jau noriebušās.
kaut kas no tā, ka mēs vakar uzjautrināti vērojām, kā pili pa pilei mūsu griesti raujas lejup, tuvāk mums, un maza stikla burciņa bezpalīdzīgi mēģina ko saglābt.
šīrīta jaukākais mirklis bija lasīt gādīgi atstātos jociņus- smieklīgus, jo bēdīgus.
un, jā, mans taglains ir toma nīgri nomurminātais "nu beidz taču ciest", ko laiku pa laikam jāatgādina, ieraugot savu atspulgu cilvēkos un karotēs.
var sevi muļķot uz velna paraušanu, bet beigu beigās laimīgi būs tie, kas iemācījušies būt laimīgi ar sevi, un jebkādi pastiprinoši blakusapstākļi ir tikai blakusapstākļi.
bet te nu es esmu un atkal čīkstu.
ar teorētisku holivudas izglītību tātad, bet sen nosprāgušu patiesi sargājošu naivumu. Leave a comment    |
