Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment


[info]penny_lane
Feb. 14th, 2010 03:40 am

pārlasot vecus papīrus, uzdūros pasakai. gara un salkana. suvenīrs no sešpadsmit.

 

Tēvocim Jūlijam un(par) visiem Maijiem, kas vēl tikai nāks.

 

Šņurkulīte gulēja uz muguras un blenza zvaigznēs. Zvaigznes bija skaistas, par to nebija šaubu. Tik pat droši kā tas, ka Šņurkulīte tāda nebija. Ir divu veidu neskaistas radībiņas- tādas, kas spēj priecāties par lietu skaistumu un gūt prieku tādā pašā veidā kā citi gūst raugoties savā spoguļattēlā, un tad vēl tādi, kuriem lietu skaistums liek justies neglītiem un nenozīmīgiem- viņi justos laimīgi, ja visi būtu tādi kā viņi. Šņurkulīti mazdrusciņ mulsināja zvaigžņu skaistums. Skaidrs, ka neviena zvaigzne nekavē laiku un nepēta tālumā vīdošas šņurkulītes. Par to viņa mazliet apskauda zvaigznes. Nevis par skaistumu, bet par iespēju būt tādām kādas ir un būt laimīgām. Jo viņas tādas noteikti bija- tā vismaz domāja Šņurkulīte. Bet blenzt zvaigznēs tomēr bija jauki, tad vairs nebija jādomā par savu salipušo spalvu (nekāda burzīšana, murcīšana, raustīšana vai tīrīšana nelīdzēja- Šņurkulītes spalva allaž bija salipusi un nemirdzelīga), šaurajām, melnajām ačtelēm, nokareno, drebelīgo astīti vai pārmēru spīdīgo purniņu. „Beidz gausties, tu esi gluži glīta,” allaž bija teikusi viņas māte, „Dievs vēl nekad nav radījis nevienu neglītu radībiņu.” Šņurkulīte skumīgi pasmaidīja. Tad viņa piederēja pie neglītākajiem no glīteņiem, un tas pats jau vien sanāca. Turklāt, lai arī cik Šņurkulītei mamma būtu bijusi mīļa, viņa tomēr īsteni neticēja tādas radībiņas vārdiem, kura pati atgādināja noziedējušu pieneni- apaļa, bālu spalvu, no tās laukā spraucās spīdīgs jo spīdīgs purniņš. „Ak, cik jūs līdzīgas,”  jūsmoja krustmāmiņas, krusttētiņi un citi radinieki, „Kā divas lietus lāses. Ābols no ābeles tālu nekrīt. Nudien- Šņurkulīte mats matā atsitusies mūsu mīļajā Šņurkses tantē.” Šņurkulīte uzklausīja šos, viņasprāt, visnotaļ apstrīdamos glaimus, vāri smaidīja un māja ar galvu. Kurš nez’ izlemj, kam lemts spīguļot kā zvaigznei un kam kā spīdošam purniņam?- tā apmēram spriedelēja Šņurkulīte, kad viņa pirmoreiz ieraudzīja Šņāpiņu. Viņš tipināja pa taciņu kopā ar vēl divām pievilcīga izskata radībiņām un vienu brangu radību. Bet Šņurkulīte tikpat kā neievēroja trīs pārējos. Viņa ar aizturētu elpu skatījās uz Šņāpiņu. Visu viņu klāja sīkas, oranžīgi dzeltenas pūkas, uz muguras pletās caurspīdīgi spārni, kas zaigoja violetās nokrāsās, un pat nelietoti un pieglausti viņa augumam likās neticami milzīgi un daiļi, taču pats apburošākais bija Šņāpiņa purniņš. Pilnīgi melns, pavisam sīciņš, gandrīz vai nemanāms, tas viegli kustējās, radībiņai runājot. Vērojot to, Šņurkulītes skatiens pievērsās Šņāpiņa actiņām, un viņai aizrāvās elpa. Pirmajā brīdī viņa tās noturēja par mazām zvaigznēm, bet tad saprata, ka Šņāpiņa acis patiesībā atstaro zvaigžņu gaismu. Šņāpiņš bija zvaigžņu spogulis. Tik vienkārši.Visi četri tipināja Šņurkulītei aizvien tuvāk un viņa attapās novērst skatienu. Tā kā viņa gulēja uz muguras, iedurt skatienu zemē būtu gaužām nepraktiski, un Šņurkulīte atkal pievērsās zvaigznēm. Viņai likās, ka izskatās pagalam nožēlojama un neveikla, kamēr radībiņas virzījās viņai garām, zagšus uzmezdamas īsus skatienus vientuļajai, pelēkajai būtnei aukstajā zālē. „Viņi prāto, vai esmu parasta dīvaine vai parasta skumīgā,” nodomāja Šņurkulīte. Viņa tomēr neatrāva skatu no debesīm, jo baidījās sastapt Šņāpiņa skatienu- vienaldzīgu, mazdrusciņ neizprotošu un mazdrusciņ līdzjūtīgu. Ja vien kāds, kurš atspoguļo zvaigžņu gaismu, maz nojauš kāda sajūta ir tiem, kuri tās vienkārši apskauž un apbrīno. Viņa dzirdēja, kā viena no radībiņām(tā pa kreisi) pieglaimīgā balsī uzrunā Šņāpiņu vārdā, un nu viņa zināja, kā viņu sauc. Šņurkulīte to vairākkārt klusi atkārtoja pie sevis, ne jau lai iegaumētu, (nē, viņa to neaizmirsīs, kamēr vien dzīvos), bet, lai sadzirdētu, lai sajustu, kā skan zvaigznēm vistuvākā radībiņa, kas jebkad uzlūkojusi Šņurkulīti.

Krita zvaigzne. Tieši tobrīd visas piecas radībiņas (precīzāk-četras radībiņas un viena radība) bija pacēlušas skatu augšup. Šņurkulīte vēlējās kaut reizi parunāties ar Šņāpiņu (tas bija augstākais, ko viņa iedrošinājās vēlēties, taču tas neskaitās. Vērā tiek ņemta tikai īstā vēlēšanās, pat tad, ja nav drosmes to izrunāt. Pat tad, ja nav drosmes to iedomāties.). Radībiņa (pa labi) vēlējās atrast un iemīlēt kādu radībiņu, kas būtu tik pat piemīlīga kā Šņāpiņš (tas bija augstākais, ko viņa iedrošinājās vēlēties, taču tas neskaitās. Vērā tiek ņemta tikai īstā vēlēšanās, pat tad, ja nav drosmes to izrunāt. Pat tad, ja nav drosmes to iedomāties). Radība vēlējās būt kaut mazliet tik skaista kā Šņāpiņš (tas bija augstākais, ko viņa iedrošinājās vēlēties, taču tas neskaitās. Vērā tiek ņemta tikai īstā vēlēšanās, pat tad, ja nav drosmes to izrunāt. Pat tad, ja nav drosmes to iedomāties.). Radībiņa (pa kreisi) vēlējās, lai Šņāpiņš ieskatās viņai actiņās, ar tādu pašu mirdzumu, ar kādu viņš lūkojas uz zvaigznēm.

 Šņāpiņš pat nenojauta, ka ikkatrā vēlmē izskan viņa vārds. Viņš klusi izteica savu vēlēšanos.

 Kaut kur otrpus zvaigznēm par krītošu zvaigžņu vēlmēm atbildīgais eņģelis bezspēcīgi paraustīja pleciņus. Lai piepildītos kaut viena no šīm vēlmēm, nevarēja piepildīties citas. Viņš spēja redzēt mazdrusciņ tālāk kā citi. Un viņš redzēja,  šo vēlmju sadursmi. Piepildīties spēs tikai viena. Tā, kura izrādīsies stiprākā. Un iznīcinās visas pārējās. Ja vien šis eņģelis neiejauksies. Viņš vēlreiz paskatījās lejup uz pelēku nelaimes čupiņu un sajuta maigu žēlumu. Taču tad viņš atcerējās Mācību. „Vienmēr padomā, ko būtu vēlējusies Zvaigzne.” Eņģelis bija laidelējies viņai apkārt visu iepriekšējo nakti, klausījies dzirksteļojošajā balsī un apskaudis neprātu, kas mājoja viņas sirdī. Viņš labi zināja, ko Zvaigzne būtu gribējusi.” Lai arī ko tas maksātu” viņa bija teikusi. Eņģelis nopūtās: „Vai tu skaidri zini, ko tas maksās?”- viņš vēroja, kā tālu lejā virmo pēdējie zvaigžņu putekļi. Pēdējā liecība, ka Zvaigzne Bijusi. Lai notiek. Viņš ļaus visam iet savu gaitu. Eņģelis spēja redzēt mazdrusciņ tālāk kā citi. Tādēļ nolēma izraudāties jau tagad.

 

Šņāpiņš piedzima zvaigžņu lietus laikā. Vizmošas gaismiņas viena pēc otras sadrupa pret zemi, visas radībiņas, pacēlušas galvas pret debesīm un iepletušas mazās mutītes, tvēra skaistumu. Stundu, divas, trīs. Neviens nespēja novērsties. Dažos sāka mosties bažas, vai debesīs neizbeigsies zvaigznes. Tomēr visi baidījās pat atvērt muti, ar visklusāko skaņu pārtraukt šī mirkļa brīnumaino noskaņu. Nekas tāds vēl agrāk nebija redzēts. Visas radībiņas bija sapulcējušās vienuviet un klusēja. Līdz beidzot kāda būtne iztipināja no aliņas un pavisam viegli uzlika roku uz pleca Šņāpiņa tētim. Viņš sarāvās, tomēr neatrāva skatu no debesīm. „Viņš ir klāt, bet actiņas vēl nav atvērušās” maigi sacīja būtnīte. Un tur jau nāca otra būtne ar rozā paladziņos ievīstītu kumšķīti. Mazais Šņāpucītis atvēra actiņas un redzēja zvaigznes krītam. Tas bija pats pirmais, ko viņš šajā pusē robežai redzēja. Un nakti pāršķēla Šņāpiņa kliedziens. Tās nebija raudas. Tas bija dzirkstošs sajūsmas kliedziens. Šņāpiņš bija sācis būt. Un tai pat brīdī zvaigžņu lietus mitējās. Kā būtu gaidījis kādu tikai tam un Šņāpiņam zināmu signālu. Visbeidzot radībiņas varēja atpūtināt kakliņus, attapties un uzlūkot jaundzimušo. Tēvs pārliecās pār Šņāpucīti. Viņa acīs bija mīlestība, kad viņš ieskatījās Šņāpiņa sejā. Un atrāvās kā apžilbis. Mazuļa acīs atmirdzēja zvaigznes.

Pret Šņāpiņu neviens nekad neizturējās kā pret parastu radībiņu. Taču ar to viņš drīzāk samierinājās, nevis uztvēra kā pagodinājumu. Viņš bija tūkstoškārt dzirdējis vienus un tos pašus cildinošos vārdus, viņš bija redzējis radībiņas ķildojamies un grūstāmies, lai iegūtu viņu par rotaļbiedru un draugu. Viņš bija jutis, ka viņa tuvumu citi uztver kā ko sajūsmas un ilgu vērtu. Tas mulsināja. Viņam bija bail atraidīt, bail redzēt sāpinātus purniņus, tādēļ viņš allaž bija spiests atrasties bariņā ar radībiņām, kas sacentās, lai piesaistītu viņa uzmanību. Tas bija tik apnicīgi. Pļāpas, kuru vienīgā nozīme bija sagraut klusumu. Šņāpiņš mīlēja klusumu. Taču visvairāk viņš mīlēja zvaigznes. Lūkojoties zvaigznēs, viņš juta kā to siltums viņu piepilda līdz sirsniņas tālākajiem stūriem. Sņāpiņam reti izdevās aizlavīties tālu prom no citiem, lai pētītu zvaigznes. Ai, cik ļoti viņš šovakar bija apskaudis to radībiņu, kas gulēja zālē un skatījās zvaigznēs. Cik ļoti viņš būtu gribējis nomesties tai blakus un ļauties zvaigžņu burvībai. Bet tai vietā viņam bija jāklausās radībiņas (pa labi) un radībiņas (pa kreisi) mulsajā tērgāšanā. Un tā vienmēr. Šņāpiņš nejutās īpašs. Viņš jutās nevajadzīgi uzskatīts par īpašu. Viņam allaž bija gribējies aizbēgt. Taču nebija pat izdevies iemācīties lidot. Lidot var iemācīties tikai vienatnē, varbūt vēl divatā. Bet tad, kad visu skatieni pievērsti tev, tas ir neiespējami. Tādēļ viņa tik apbrīnotie spārniņi nebija nekas cits kā krāšņas lupatas, kas ļengani karājās pie muguras. Šņāpiņš nebija skaudīgs, ar tādām lietām viņš nenodarbojās. Bet viņš sapņoja un iztēlojās, tik cik vien iespējams sapņot, esot pūlī.  Viņš pievēra actiņas un fantazēja kā lido pretim zvaigznēm. Zvaigžņu skaistums viņu allaž no jauna apbūra. Tik mainīgs un mūžīgs skaistums piemita vienīgi tām. Zvaigzne varēja izdzist, taču tās gaisma turpināja plūst vēl tūkstošiem gadu. Tā varēja krist, tomēr vēlmes, kas izčukstētas īsajā kritiena mirklī, turpināja dzīvot. Un, lai arī kur Šņāpiņš nebūtu, zvaigznes palika tepat-tālumā. Šņāpiņš zināja, ka tās viņu pieskata. Šī pārliecība nebija pārlieka iedomība vai kas tāds. Šņāpiņš to vienkārši zināja. Tāpat kā citi zina, ka viņiem ir sargeņģeļi.

 

 

Torīt Šņāpiņš pamodās agri: pēdējās zvaigznes bālēja, un viņš vēl manīja to nospiedumus baltzilajās debesīs. Viņš palūkojās apkārt, un sajūsmināts atklāja, ka citas radībiņas vēl snauduļo. Klusi, klusi uz pirkstu galiem Šņāpiņš tipināja tiem garām, bailēs iztraucēt, bailēs sadzirdēt tik ierasto jautājumu: „Ei, Šņāp, uz kurieni tad tu?”. Izdevās! Izdevās!- viņš līksmoja, juzdams kā pūkainās pēdapakšiņas samirkst dzēlīgā rasā. Šņāpiņš bija gluži viens. Viņš varēja viens virpuļot pa pļavām, viens piespiest purniņu margrietiņu dzeltenumam, un atstāt ziedputekšņu rakstu ģīmītī, viens savilkt lūpas tūtiņā un mācīties svilpot, viens...pabūt. Šņāpiņš bija nozadzis gabaliņu Vientulības, un tā pārsteigta, brīnījās, kā gan spēj sniegt tādu prieku parastai radībiņai. Tādai pašai, kas parasti no viņas bēga, kā ieraudzījusi ko bezgala neglītu un biedējošu. „Radībiņas ir dīvainas,” jau kuro reizi secināja Vientulība un nodevās pati savām darīšanām. Tikmēr Šņāpiņš mēģināja saņemties mēģinājumam lidot. Viņš koncentrējās, savieba ģīmīti sasprindzinātā izteiksmē un sapurināja spārnus. Ar milzu piepūli, viņš tos iekustināja un sāka ritmiski vēcināt. Mazītiņu mirkli, atrāvies no zemes,viņš pret to sāpīgi atsitās un nelaimīgs palika guļam. Balstiņa, tik klusa un kautrīga, ka brīžiem saplūda ar zāles čaboņu atplūda līdz viņam. „Ne jau tā. Tā tev nekad nesanāks. Tas jādara citādāk. ” Šņāpiņš pagriez galvu. Vakardien redzētā pelēcīgā radība viņu vēroja no madaru pudura. Nīgrs par iztraucēto vienbūšanu, nokaunējies par savu neveiksmi, viņš īgni atņurdēja: „Kā gan tu to varētu zināt? Tev pat nav spārnu.” Pelēcīgā klusēja. Šņāpiņš mēģināja vēlreiz. Un vēlreiz. Taču tagad neizdevās vispār nekas. Šauras, glūnīgas ačteles nekaunīgi skatījās virsū, un viņš vairs nespēja ne druskas koncentrēties. ‘Ej projām. Tu man traucē, neredzi,vai?’ Šņāpiņš brēca. Nokaitināts un nelaimīgs. Radībiņa pagriezās un paklausīgi šļūkāja projām. Pēkšņi Šņāpiņš saprata, ka bija brēcis pirmoreiz mūžā. Sajūta bija briesmīga, tāda it kā viņš būtu ņēmis un kādu iepļaukājis. Pelēcīgā radībiņa nebija ne pie kā vainīga, un Šņāpiņs sajutās vainīgs. Un dumjš. Vainīgam būt vēl bija pieciešami, bet tas, ka viņš izrādījies dumjš, un to pats nav zinājis, tas kremta.

„Pagaidi, ei, pagaidi!” Pelēcīgā neatskatījās. Šļūkāja tālāk. „Pagaidi,” Šņāpiņš kliedza vēlreiz un metās radībiņai nopakaļ.

 

 

 

Šņurkulīte čāpoja uz priekšu. Viņa gan dzirdēja, kā Šņāpiņš sauca, bet neapstājās. Ne tādēļ, ka negribētu, ne tādēļ, ka dusmīga (uz Šņāpiņu viņa nedusmotos nekad), bet mazās ačteles bija pieplūdušas vilšanās asaru pilnas, purniņš slapjš, un viņa droši vien izskatījās vēl atbaidošāk kā parasti. Saprotams, ka Šņāpiņu viņas klātbūtne kaitinājusi. Neglīta un neglīti blenzoša. Muļķe, muļķe, muļķe!

Un te Šņāpiņš, no rikšošanas aizelsies, stāvēja viņai priekšā.

„Ai, neraudi, neraudi, lūdzu, lūdzu,” viņa mazā balstiņa dzidri iesaucās. „Piedod, es nedomāju ko saku. Man galīgi nepadevās tā lidošanas padarīšana, un..., nu neraudi taču!” Šņāpiņš aplika ķepiņas Šņurkulītei un piespieda sev klāt. „Tas ir sapnis, tam jābūt sapnim,” domāja Šņurkulīte. Viņas augumiņš trīcēja, kā pieneņpūku kamols vējā, gatavs izšķīst baltos diedziņos kuru katru mirkli.

„Būs labi? Ir labi?” Šņāpiņš atrāvās un noraizējies jautāja. Šņurkulīte vāri pamāja ar galvu un viscaur nodrebēja.

„Klau, tu tiešām zini kā jālido,” viņš ievaicājās.

„Man šķiet.”

„Nāc! Tu man parādīsi. Ja tu vairs nedusmojies...”

„Bet...”

„Lūdzu!” mirdzošas, zvaigžņu gaismas pielietas actiņas. Šņurkulītei nebija ne jausmas, vai viņa mācēs izskaidrot. Kaut kā savādā kārtā viņa nešaubījās, ka zina kā lidot. Viņa bija to iztēlojusies tūkstošiem reižu. Sevi starp zvaigznēm. Reizēm tie, kuriem nav spārnu apzinās lidošanas valdzinājumu daudz īstāk par spārnainajiem.

„Tev ir jāatbrīvo katra spalviņa. Nedomā par to, kā lidot. Domā par lidojumu. Domā par debesīm. Vispirms no zemes jāatraujas tavām domām. Ļauj tām pacelties. Ieklausies, kā tās tiecas pretī zvaigznēm. Vari aizvērt acis. Aizmirsti zemi. Zeme ir tālu projām. Varbūt tās vispār nav. Tu balsties pret biezu, tumīgu un maigu gaisu.” Šņurkulītes drebelīgi kautrīgā balss pārvērtās, kad viņa klāstīja lidošanas mācību. Viņa aizmirsa, kur atrodas. Viņa nebija skolotāja, tikai kāds, kurš izsapņo pats savu lidojumu. Balss plūda, un viņa juta, kā Šņāpiņš tai ļaujas. Sākumā viņš bija uzmanīgi klausījies, bet nu viņš vienkārši stāvēja tur, saplūdis ar Šņurkulītes balss skaņu. Un sāka izdoties. Šņāpiņš lēni pacēlās gaisā, un, to apjautis, sāka sparīgi vicināt spārniņus, lai noturētos.

„Izdevās. Tev izdevās.” Priekā lēkāja Šņurkulīte. Viņa palika tālu apakšā, bet Šņāpiņš traucās augstāk un augstāk, apskurbis no lidojuma reibuma. Un nu jau viņš Šņurkulītei bija mazs punktiņš un koša ziluma fona. Šņurkulīte apsēdās un gaidīja. Viņai bija sanācis! Šņāpiņš lidoja. Šņāpiņš bija laimīgs. Sajūsma sildīja Šņurkulīti, un viņa nejuta auksto rasu, kurā sēdēja. Viņa nezināja, cik ilgs laiks pagājis, kad pēkšņi Šņāpiņš planēja lejup.

Un tad viņš jau bija viņai blakus.

„Es zinu, ka man jāpasaka tev paldies, bet man bail, ka nemācēšu ielikt tik īsā vārdā to visu, ko redzēju un jutu tur augšā. Vai vispār iespējams pateikt tādu paldies, kurā iekšā ir..ai, vai tad var pateikt paldies par to, ka tev kāds ir iemācījis lidot!” Šņāpiņa balsī bija milzu aizrautība un prieks.

Abas radībiņas paskatījās viena uz otru. Viņu actiņas bija spožas, spožas.

„Jāmēģina, ” sacīja Šņāpiņš.

„Paldies,” sacīja Šņāpiņš.

„Tev norasojis purniņš,” sacīja Šņurkulīte.

„Uzmanies, ka nesaaukstējies,” sacīja Šņurkulīte.

 

Vēlāk, kad Šņurkulīte gāja mājās, viņa atcerējās to mirkli, kad Šņāpiņš bija tikko pacēlies gaisā. Spārniņi sākumā nemaz nebija kustējušies. Tātad... Vai tiešām iespējams, ka... Eh, kāda starpība. Viņam bija izdevies. Viņiem bija izdevies. Nekas vairs nekad nebūs tā kā agrāk. Nekas. Nekad. Nekas nekad. Šī apziņa drebināja Šņurkulītes ķepiņas.

 

Tā bija vēl neiepazīta vienbūšanas sajūta, ko Šņāpiņš guva nu jau ik rītus tiekoties ar Šņurkulīti. Reizēm radībiņas viņu manīja ejam vai nākam, tomēr visi cienīja divatu, pat tie, kas nekad nebija sapratuši Šņāpiņa vajadzību pēc vientulības. „Kur tad tu?” tie viņam jautāja, bet viņš ātri atrauca: „Es ar Šņurkulīti”. Un neviens vairs neko nejautāja. Reizēm pasmīkņāja aiz muguras, murmināja visādas piezīmes, bet tas reiz bija gluži vienalga, jo viņš pēkšņi bija kļuvis brīvs. Šad tad Šņāpiņš prātoja, kā jutās Šņurkulīte, kad viņš laidelējās augstu augstu virs viņas- virpuļoja vai ļāvās vējam, tīri treniņa nolūkos ķerstīja taureņus vai vienkārši slīdēja pāri zaļajām pļavām. Ko viņa domāja, atstāta viena? Klusa, mierīga, nekad neiebilda vai nesūdzējās, tikai skatījās ar spožām actiņām un vieglu smaidu. Pēc tam viņš paguris  apsēdās blakus un centās atvilkt debesīs pazaudēto elpu. Tā kā Šņurkulīte maz runāja, Šņāpiņš varēja būt viens ar savām domām un sapņiem. Brīžiem viņš atcerējās, ka Šņurkulīte ir tepat. Kad viņa ierosināja sakurt uguni no sažuvušām lapām, lai izžāvētu kažociņus. Kad ieraudzīja meža zemeņu puduri, un savēra pa smilgai sev un Šņāpiņam. Kad kautrīgi un lēni atzinās visneticamākajos sapņos un neizprotamākajās domās. Šņurkulīte bija pagalam jauka. Jokaina, bet jauka. Viņi stundām klaiņoja pa dīvainiem nostūriem. Reizēm izlavījās ārā naktī, jo abus vienoja mīlestība uz zvaigznēm. Ar spožām actiņām viņš dzēra zvaigžņu gaismu vēl un vēl, līdz beidzot kā no milzu tāluma sadzirdēja Šņurkulītes balsi, kas vēstīja, ka laiks doties mājup. Šņāpiņš pirmoreiz mūžā bija pa īstam laimīgs. Tik ļoti brīvs.

Šņurkulīte neticami mulsa, kad viņai līdzās bija Šņāpiņš. Nekad nevarēja pateikt to,  ko īsti bija gribējusi teikt. Klusēja, jo baidījās pasacīt ko pārmēru muļķīgu. Klusēja arī tāpēc, lai netraucēta varētu vērot Šņāpiņu. Zvaigžņotās actiņas, līksmo purniņu, mirguļojošo kažociņu... bija grūti noticēt, ka kāda radībiņa var būt tik skaista. Viņa nojauta, ka citas radībiņas Šņurkulīti uzlūko ar nicinājumu. Ko gan pelēkplušķainā  pūkause darīja blakus tik brīnišķīgai radībiņai? Neko īpašu. Savā nodabā mīlēja.

Dienas sekoja viena otrai tik strauji kā divas draiskas radībiņas sunīšus spēlējot. Ik vakaru saule rietēja mazliet agrāk. Ir laiks- domāja eņģelis, sēdēdams uz mākoņa tik augstā debesu stūrī, ka līdz tam nekad nebija uzlidojusi neviena doma.

Šņāpiņš bieži domāja par savu Likteni. Kaut kas vēl neapjausts mita viņam blakus. Tuvu tik tuvu, ka gandrīz varētu pieskarties. Debesis ir bezgalīgas. Zvaigžņu ir daudz. Tik pašsaprotami. It kā. Bet ik reiz, kad prātā iezagās šīs divas domas, Šņāpiņš viscaur nodrebēja. Sajuta karstu ķieģeli krūtīs. Vieglu kā cukurvati, bet tomēr ķieģeli. Uz vissarežģītākajiem jautājumiem parasti atbildes ir neticami vienkāršas. Un kādu rītu, kad Šņāpiņš pamodās, viņš to zināja. Un zināja, ka citādi nekas nekad nevarētu būt. Ir tik viegli zināt. Šaubas gaist kā miegs vasaras rītā. Un izvēles vairs nav. Izvēli vairs nevajag. Liktenis. Ierakstīts zvaigznēs zelta putekļu rakstā.

Šņurkulīte bija noticējusi Un nu viņa zināja, ka šis ir vienīgais veids, kā dzīvot. Atpakaļceļa nav. Pat tad, ja šis ir strupceļš, tas vēl nav beidzies. Un varbūt. Varbūt šis ir vienīgais ceļš, kas neapstājas. Varbūt. Cerība ir jauks mājdzīvnieks. Tik maz vajag, lai pabarotu. Pietiek, ja kārtīgi samīļo. Varbūt, domāja Šņurkulīte. Un tad Šņāpiņš atnāca atvadīties.

-Ja tev būtu spārni...

-Es lidotu tev līdzi...

-Kādreiz taču es atgriezīšos

-Varbūt tu būsi atpakaļ pavisam drīz...

_____________________________________________________________________-Paldies, ka...

Es gaidīšu....

_____________________________________________________________________-Un ziemā mēs kursim ugunskuru tur aiz tā pakalna...

-Jā, aizvējš.

 

Iespējams, viņi nemaz to nerunāja. Iespējams, viņš pat neatnāca atvadīties. Iespējams, viņi abi bija pietiekami drosmīgi, lai to neteiktu. Pārāk drosmīgi, lai melotu.

 

Viņa nešaubījās, ka viņš būs laimīgs.

Viņš nešaubījās, ka būs laimīgs.

Un actiņas abiem mirdzēja kā trakas. Tāpēc.

 

 

Viņa stāvēja viena pati naktī. Sniga. Tik ilgi baidījusies, nu viņa nolēma pamēģināt. Sasaluši kristāli elpā. Laiks bija gājis. Aizgājis. Kopā ar citiem un atstājis viņu šeit. Bija jāzina. Vai nojauta izrādīsies nekļūdīga. Viņa savicināja sapņus. Un... jā. Tik viegli. Lidot. Vēlāk vēl. Vēlāk augstāk. Tagad viņa atkal atradās uz zemes. Krita zvaigzne.

­­skūpstīties ar zvaigžņu gaismu. piedurt ķepiņu mēnesim. Ķircināt eņģeļus. Ienirt lietusmākoņos. Un skūpstīties ar zvaigžņu gaismu. viņš nezināja, no kurienes nācis. Bet zināja, ka viņam vairs nav uz kurieni iet. jo šī bija skaistuma robeža. Šeit bija jāpaliek. Un jāklausās savos sirdspukstos, līdz purniņš sāk sūrstēt no laimes.

Bija jāiedomājas vēlēšanās. Bija. Bet viņa tikai pastiepa ķepiņas pretī zvaigznei. Un sastinga pārsteigumā, kad tā iekrita viņas saujā. Mirgoja koši, koši līdz uzliesmoja. Un dega. Lāpa tumsā. Viņa skatījās, kā sadeg nakts. Skatījās. Nevienas pašas domas. Tikai skatījās. Skatījās. Aizturētu elpu. Skatījās. Un tad pēkšņi viņas vairs nebija.

Kāda radība lumpačoja pa sniegu.

Uz mājām.

Kaut kur aiz muguras zibsnīja savāda gaisma.

Virs galvas -zvaigznes. Spožas kā vienmēr.

Radība gribēja mājās.

Radība gribēja siltu tēju.

Radība bija nosalusi.

Slapjās zeķītēs.

 

 

 

**

 

 

 

Read Comments

Reply

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: