as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 11th, 2018

Pilsēta ir klusa un mierīga, ejot pirmos kvartālus, var uzskriet vien retai suņa pastaigai, gaismā viss liekas citādāk, bet tikpat klusi. Atceros, kā, kad pirmoreiz apstaigāju Talinnas Pļavniekus, nolēmu atcerēties šo sajūtu-pirmo sastapšanos. Tas ir īpaši, ja zini, ka vieta taps par mājām, bet arī citkārt tāda viegla maģija. Parkā rotaļlaukumā ir vēja stabules, gāju mājās kā pasaulē maigākajā šausmu filmā. Šoreiz šī būs mana vienīgā festivāla dienasgrāmata. No telefona, piezīmīga unsajauktiem burtiem.

Ļoti ekonomiski paēdu no postdiversity paneļa kanapē, moš vēlāk tomēr būs jānopērk ēdiens, bet pagaidām šīs dienas izdevumi ir 0 zlotu. Kā diversity panelī sāka runāt par to, cik grūti, ka karjeras peak gadi sakrīt ar bio pulksteņa pēdējiem tikšķiem un to, ka daycare uz filmēšanas laukuma ir slapjš sapnis, vīrieši no auditorijas teju rindiņā evakuējās. Tad inscenēts doķis par IRA cīnītāju. Valdzina tie psihopāti bez nožēlas, man pat bez rīcības ir nožēla par potenciālu rīcību.