as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 9th, 2018

Es neiešu vairs uz grauzdētavu. Salīdzinot tad jau Mierā ir ļoti līdzsvaroti. Čupām jauno māmuļu, kas tiekas ar draudzenēm, lai tērgātu par psiholoģiju, vīriešiem un bērniem. Tiesa, tas ir forši, ka blakus runā par Esther Perel, nevis par Pēteri Kļavu vai Inesi Pošlkjfjflff..., kas ir tipiskāks variants. Taču tā pat nav augstprātība, vienkārši sajūta, ka man trūkst kaut kādas basic human sastāvdaļas, kaut kas, kas piemīt šīm čalojošām, koptajām dāmām, kas skatās uz saviem bēbīšiem ar mīlaspilnām acīm, noteikti ķemmē matus četrreiz dienā, viena no viņām actually tikko stāsta par darbu ar sevi, attiecībām, par brīdi, kad sapratusi, ka grib kopā novecot, jo ieguldīts darbs and shit, un šī teikuma vidū maziņais čīkst un nāk man aizvien tuvāk, es gandrīz intuitīvi atraujos. ""Mums ir tie kopīgie mērķi, par tiem mēs arī runājam, es esmu daļa no viņa nākotnes, man tas liekas baigi svarīgi, un tad tie taureņi parādās vēderā." Viss pareizi, viss pareizi. Tā ir mana problēma, ka pašdestrukcija man liekas valdzinošāks eksistences veids.

Tāds vakars, ka gribas staigāt pa rajonu uz riņķi ar smeldzīgu mūziku ausīs. Vai beidzot atraut jumta logu un uzzināt, vai maz varam uz tā jumta uzkāpt. Tāds vakars, ka gaiss bez ieelpas plūst iekšā. Kam mums to ziemu? Un, izrādās- somā mazpudelīte limončello. Apsēdos uz trepēm pie aizkaru salona, maigs lietus, baklijs un apjausma, ka es daudz par ilgu esmu bijusi nogurusi.