| Oct. 23rd, 2015 01:00 pm Bija reiz cilvēks, kurš nedz priecājās,
nedz skuma, un viņa seklais stāvoklis padziļinājās
ar katru gadu. Galu galā
viņš nonāca nervu klīnikā. Lai viņu pamodinātu,
viņam lika klausīties ziņas, lasīt
presi. Lasīt lasīja, klausīties klausījās, taču grūti
pateikt, vai tas ietekmēja viņa uzskatus
(nav gan zināms, vai tādi viņam maz bija).
Ārsti nolēma, ka viņam katru dienu jāskatās
tv spēles, seriāli un reklāmas,
un viņš saņēma bezvadu netu visu cauru
dienu par brīvu, bet viņa uzvedība
nemainījās nenieka. Viņu bombardēja
ar pornogrāfiju, viņš skatījās ilgi un pacietīgi, bez emocijām.
Viņam atveda mauku, viņš to izmantoja, iekļāvās
noteiktajā laikā, pateica paldies. Taču
tas nekādi neietekmēja viņa pašsajūtu. Viņu nometa
ar izpletni, iepriekš pasakot, ka viņš lido
atpūsties kalnos un mugursomā ved telti.
Viņa ķermenim pieslēdza pulsa,
spiediena un smadzeņu viļņu mērītājus, tie
neatzīmēja ne mazākās izmaiņas. Viņam iešķieba
veselu kaudzi grāmatu, franču eksistenciālistus,
pēc Sartra viņam gan uznāca nelabums, taču, kā
izrādījās, viņš tajā dienā bija ieēdis pavecu zivi. Kādu vakaru,
kad viņš gulēja, cenzdamies aizmigt, no viņa acs iztecēja
asara. To tūdaļ pat pārbaudīja. Tās ķīmiskais saturs
ne ar ko neatšķīrās no parastas asaras.
(tadeušs dombrovskis.) reizēm dzeja sāk skanēt galvā kā sen aizmirsta dziesma. jāatrod. un paliek vieglāk. 3 comments - Leave a comment |
