| Feb. 7th, 2015 01:22 pm *
trolejbusā netālu no manis sēž noplucis čalītis, ne pārāk jauns, ne pārāk vecs, iespējams pat - vienaudzis. viņam ir zaļa kepka ar spīdumiem un vispār izteiksmīgs tirgus autfits. vientiesīgi vaibsti. viņš tur rokās papīra lapiņu un zvana kādam. viņam ir pieklājīga, labestīga balss.
labdien, es te laimēju dāvanu karti. jā, ielūgumu divām personām. slēpošanai. vai man kaut kas ir jāpiemaksā? nav?
viņš ietur pauzi un novelk:
vauuu...
atvadās, un visu atlikušo braucienu skatās uz to lapiņu. laimīgs. un es tur blakus, čīkstulīgā dranķe, lūdzu dievu, lai nebūtu, patiešām nebūtu jāpiemaksā. arī, piemēram, slēpju nomai.
**
rimi esmu viņu ievērojusi jau sen. jaunieši, kas strādā rimi, galu galā vienmēr ir tie, ar ko sevi mierinu sliktās dienās. viņam ir ļoti stipras brilles. tādi mati, kas taukojas uzreiz, mazgāti, nemazgāti. kad viņš nosauc summu vai jautā rimi karti, viņa balss ir neapzināti skarba. domāju, tiklīdz kādam ir sūdzība, viņš nejauši iekuļas nepatikšanās ar šo neapjausto nelaipnību. viņam nekas nepadodas, tomēr vienmēr eju pie viņa. man gribas vienreiz uzķert viņa skatienu un uzsmaidīt. karti viņš mēģina novilkt gar aparātu reizes astoņas. paņem divos pirkstos bulciņas papīra tūtu un blenž uz nabaga maizīti. vismaz četras sekundes patiesā apmulsumā. biezpiena, es saku. viņš kaut ko nomurmina. jau kuro reizi viņš tā arī nekad nepaceļ acis. man tik ļoti gribas viņam uzsmaidīt.
esmu noilgojusies pēc svešiniekiem. izdomāt viņiem stāstus. un iet tālāk. tā arī nekad nesaskatoties. 5 comments - Leave a comment |
