| Nov. 17th, 2013 06:05 pm pohu jūtīgums un pohu apcerīgums. skaista diena. kapi garāmbraucot mirdz saulē, atstarojas lakatiņi, atstarojas skumjas.
no rīta gan izlīdu no gultas, aizlīdu līdz spogulim, es tiešām vakar ar pildspalvu biju uzkrāsojusi acis, amazing. noslaucīju to, noslaucīju kečupa traipu no vaiga un atcerējos, kā IT vakar piezīmēja, ka lai nu ko, bet savu izskatu es neesot pelnījusi. es es es... es dzeru daudz šķidruma!
vēl viņš paziņoja, ka es ierēcot pa cilvēkiem, ka mani varoņi esot mīlīgi, jo debili. ne es, nē. cilvēcīgums, saulstariņš, naivums, tā nav, brēcu, tā nav.
kā tā nav?
kā? es esmu balta un pūkaina. tas bija labākais pretarguments. un pēc tam, kad mēģināju otrreiz citā pūlī izmantot šo necaursitamo apgalvojumu, man tika pateikts, ka es esot ciniska. es? es? es?
man visu laiku likās, ka tā ir mīlestība. ja tā padomā, pirms Latvijas koda filmām (kaņepes gabals ir vizuāla konfekte, lielisks sērmukša darbs, klap klap. pirmā filma it kā arī ir konfekte, bet tāda pārāk glamūrīga, kaut kāda smalka beļģu šokolāde, kadru masturbēšana, too much) ieklīdām lidiņā, kur tieši blakus sēž pārītis. ēd zupu, smaida, klusē. ilgi. skuķim priekšā trīs rozā rozes. klusumu pēc divdesmit minūtēm pārtrauca "eu, bet tu jau te iečekojies?". gandrīz zem galda pakritu. man likās, ka tā ir mīlestība. laikam ņirgāšanās indeed. būs jāpārvērtē vērtēšana.
un tad narvītī nez kāpēc par pēdējām skaidrajām kapeikām nopērku karodziņbļembu. un uzreiz kaut kā- a moš tomēr parīt braukt? dumja. pati iepozē sešreiz pie uzraksta Latvija šmatvija, un tagad šitādi izgājieni. labi, neslēpju, ka man riebjas ideja par saknēm. man riebjas arī, ka daļai manis- patīk. nepārprotiet, tos visus aunus, kas apgalvo, ka esot "eiropas pilsoņi", viņus vajadzētu atštaukāt. vienkārši neizjūtu vajadzību lepoties vai skumt par lietām, kas dejo zem abstraktā nosaukuma "valsts". man patīk brīvība nepiederēt, pat ja brīvību piederēt vienkārši nemāku/nav dota. un tad vēl tas uzpūstais nacionālisms, kaka kaut kāda. vopšem nē, nē, nē, pastāvēsim tallinā kādā pieturā un pasvilposim par diešanu un ziešanu. karodziņbļemba, rīlī?
reizēm kad man jautā, kas es esmu, ko es daru, mēdzu atbildēt, ka nekas un neko. kas, manuprāt, ir absolūta patiesība. jaunā dzejniece, jaunā režisore, kaut kāda bezizglītības žurnāliste? jā, kā tad, kā tad. un tas it kā ir skumji, bet tā ir milzīga brīvība. nedefinēt.
pie sirds vai miskastē, tas tikai vēl jāizdomā. karodziņš. arī. Leave a comment |
