| Nov. 3rd, 2013 10:54 pm vakar sapratu, cik viegli būt pretīgam. staigāt apkārt, runāt kaut kādus mēslus par cilvēkiem, kam tu esi svarīgs, izspēlēt savu vienaldzību kā smalku kārti, nevis visnožēlojamāko dvēseles stāvokli, kāds šai pasaulē ir.
un tad tu nokaunies, saņemies un kļūsti labs. tā, tikai vainas apziņas vadīts, tikai lai piespēlētu.
desmit minūtes un siltums ienāk tevī. izliekoties jūtam, tu sāk just, tas ir neizbēgami. bet tā ir laušana. un gribas jautāt, kāda velna pēc pūlēties? ja nesanāk, ja negribas.
jo citādi tev nav vērtības. ne savās, ne citu acīs.
nav iespējams darīt pāri citiem un nedarīt pāri sev.
šodien dēmoni ir prom, pat ja viens no tiem ir metra attālumā. neaizskars. neievainos.
bet, ja visu atlikušo dzīvi tikai klausītos niku keivu un mīlētos, nedarītu neko citu.
tā būtu brīnumaini nodzīvota dzīve. 3 comments - Leave a comment |
