as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - February 28th, 2013

clement (šņik ar uzsvariņu) aizrakstīju vēlreiz, fragmentāru vēstuli, kur pastāstīju mazliet, protams, pavisam maz. man šķiet, ka dāvidam pēdējos gados bija skaista zviedru meitene, viņš allaž bija traks pēc visa zviedriskā, manā galvā viņam ir skaista un maiga zviedru līgava (kaut patiesībā tā bija lorēnam, lorēnam pilnīgi noteikti. lorēnam tagad ir arī blonds bēbis. kad lorēnam rakstīju, viņš pat atbildēja, bet francūži raksta šausmīgas vēstules, neitrālas kā tādus ledus gabaliņus, būsim godīgi, vēl daudzi vīrieši nomirs internetā, es kļūšu aizvien vecāka un katram sacerēšu kaut kādu mazo leģendu. jā, bet dāvids paliks pirmais tik biedējoši daudz nozīmēs). tad clement mani atcerējās, man uzreiz sametās kauns, avansā, kā gan par mani varētu atcerēties ko labu. bet viņš tikai teica, ka ļoti klusa. tā allaž saka tie, kas mani redzējuši man nepazīstamā vidē, it sevišķi, ja šai vidē man piemīt akcents. mēs apmainījāmies ar savām sajūtām, man pienācās izteikt līdzjūtību, jo ir jau pēkšņa plaisa jaunības fantāzijās, un tad ir īsts, dzīvs, blakus elpojošs cilvēks, puisis, jauns, skaists, vesels puisis, kas aiziet gulēt un nepamostas. paralizējoša doma. un tā nu es viņu atlaižu. man ta viegli. vakarnakt vēl drusku paraudāju, vēl drusku paskumu, šodien pamodos no saules un sava vīrieša pieskāriena, nepaliks nekā cita, tikai kaut kur ādā ierakstīsies viena maza krunciņa, un, runājot franciski, ja iespiedīšu trīs "bref" vienā teikumā, skumji pasmaidīšu.

un nekad. nekad vairs nedomāšu par "kas būtu, ja".

( šarmanta šodien frendliste )