as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 11th, 2011

izņemot ārkārtīgi dziļās pārdomas, mango iedvesmotās, par krāniņu un iq izmēru apgriezto proporcionalitāti, vēl mēs vakar ieklīdām vietā, kur daži cilvēki klausījās folk (tā laikam to sauc) mūziku.

un tad es sapratu-

biedē mani tās vietas. kur cilvēki nedzer, runā pieklusinātās balsīs, par visām varītēm izskatās nopietni un apgaroti.

uzreiz gribas triekt vāzes pret grīdu, izģērbties, lamāties...vienalga. tikai pārraut šo iedomāto svinīgumu, kaut kas reliģisks gandrīz.

varbūt es esmu neapjausta daļa no kādas intelektuālas apokalipses.

vakar.

- viņš ir normāls, man liekas.
-kā tu to domā?
-nu, normāls.
-?
-ne tāds kā tu. ne tāds kā es. normāls.

un to gandrīz varētu noturēt par nicīgu slavinājumu mūsu ekstraordinārajai būtībai, ja ne tai tonī kaut kas gandrīz vai cieņas pilns.

vēl aizvien rakņājos esi sveicinātās skumjās un iztēlojos vidusjūru.
man kāds ierosināja, ka varbūt man nevajag turp doties, nav ko sašķaidīt ilūziju par happy place.
šausmīgi sašutu.
saprotu jau, ka nekas nekad nenāk atpakaļ. bet ja tur vēl aizvien ūdens nav tik zils, cikādes tik skaļas un cilvēki tik čokurbrūni, tad nezinu, kam vairs ticēt. ar roku sasniedzamas zvaigznes, ģitāras smiltīs, lēti vīni un citas banalitātes.

jā, es nekur citur neesmu bijusi tik laimīga. iespējams, mana izpratne par laimi ir smieklīgi klišejiska.

bet to es allaž esmu drusku domājusi. ka varētu beigt no sevis jebko iedomāties, noslēpties dienvidos un tā arī nodzīvot. vienkāršā siltumā.

( pavasara priekšnojauta )