as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - March 18th, 2011

vispār man te gribējās ierakstīt ko borderlainromantisku, par mēnesi, par skumjām, par caurumu saules pinumā, the usual shit.

bet, nē, tagad esmu sapīkusi, sapīkusi, sapīkusi. bļin, tu, cilvēks, atliec visus tiešos pienākumus, lai vienam mudakam sacerētu veselu pasaku, seštūkstošreiz labāku kā pats varētu, un, nē, šis galīgi nav kompliments man, bet norāde uz tā zābaktautas pārstāvja inteliģenci, un viņš paņem un iemauc tev savu resno, nepamatoto ego tieši sejā.

nu, kretīni tie itāļi, es tak allaž to esmu zinājusi. asinīs viņiem tā dzīvošana līdz mūža galam zem māmiņas spārna, pat ja tehniski nedzīvo. sieviete, kas izdarīs, pienesīs, sapratīs, un pārlaimīgi nosarks, ja kāds nomurminās slinku paldiesu.

ai. es palieku pie ziemeļniekiem. muti nevar lāgā atvērt, actiņas nezib nevienā galā, bet nu vismaz no kaut cik saprātīga materiāla tēsti.

holivudas izglītība reizēm ir nomācoša. vai varbūt tā ir daniela stīla.

nu, ar draugiem, kas par tevi stāv un krīt, ar vīriešiem, kas tevi paņem ap pleciem un aizskalo visas skumjas, par vecākiem, kuri kaut kaitinoši, tomēr raizīgi un rūpīgi, ar panākumiem, kas atnāk montāžas vieglumā.

ar happy end ilūziju visā visumā.

kaut dzīve patiesībā ir gaužām monotona, viemuļa un viduvēja neatkarīga kino plastmasas pērle, no kuras ne mirkli neatstājas eksistenciālas vaimanas, kas i pašam, i skatītājiem sen jau noriebušās.

kaut kas no tā, ka mēs vakar uzjautrināti vērojām, kā pili pa pilei mūsu griesti raujas lejup, tuvāk mums, un maza stikla burciņa bezpalīdzīgi mēģina ko saglābt.

šīrīta jaukākais mirklis bija lasīt gādīgi atstātos jociņus- smieklīgus, jo bēdīgus.

un, jā, mans taglains ir toma nīgri nomurminātais "nu beidz taču ciest", ko laiku pa laikam jāatgādina, ieraugot savu atspulgu cilvēkos un karotēs.

var sevi muļķot uz velna paraušanu, bet beigu beigās laimīgi būs tie, kas iemācījušies būt laimīgi ar sevi, un jebkādi pastiprinoši blakusapstākļi ir tikai blakusapstākļi.
bet te nu es esmu un atkal čīkstu.

ar teorētisku holivudas izglītību tātad, bet sen nosprāgušu patiesi sargājošu naivumu.

mani vienmēr priecējuši teikumi, kas cenšas aizgrābt, nobeidzoties ar "...bet vienaldzīgo nav".

vienaldzīgie ir. pilnīgi vienmēr.