| Feb. 28th, 2011 06:02 pm dienas moments. ar īvīti pārvietojamies tālu prom no salaspils, kas mūs jau vakarvakarā sveica ar vietējo šarmu... un autobusā desmitos no rīta viens piepampis purniņš pamana otru piepampušu purniņu un tādā bezgala sarunvalodīgā krievvalodā abi sāk apcerēt to, kāpēc, bļe, visiem darbā prēmiju, trīsdesmit rubļus, tobiš trīsdesmit latus, piešķīruši, bet abiem šiem ne, jo mī un žē, kā varētu piekosties...
nu un mēs kā jebkura inteliģenta pieaugusi sieviete darītu, sākam viņus franciski aptērgāt. līdz apnīk.
un kad apnīk, es pievēršos savam jaunajam mīļtematam, ka mēs, latvieši, tomēr sirdī slāvi, ja pretnostatīti igauņiem, un, ka vispār, nu nav smuki to baltiešu lepnumu kā karogu nest. tērgāju, tērgāju, ta pēkšņi priekšā sēdošais pamppurns pagriežas un mēģina mūs iesaistīt intelektuālā diskusijā.
es gluži vai automātiski mēģinu viņu izslēgt, skumjā nožēlbalsī vēstot, ka krievu valodu diemžēl nepārvaldu.
ui, suki, drīz visi runāsiet, viņš draud savā mātes valodā, un iekšēji ķiķinot nodomāju, ka izņēmums apstiprina likumsakarību.
uzmanīgi apmetam loku purniņiem un izslīdam no autobusa, kur es laimīgi dragāju tālāk par kultūrām un mentalitātēm un postpadomisku daiļumu, un ne tev piecas minūtes kā priekšā
bezgaumīgi lēts un patiesi slāvisks rīgas domes apsveiciens sieviešdienā.
ka tos krievus... es nacionālistiski nodomāju un vairs nesaku ne vārda.
ir tādas dienas, kad teorētiskā mīlestība pret krievisko praksē izrādās pagalam neorganiska. Leave a comment |
