| Jan. 6th, 2011 11:08 am tā pati rīta tēja, tas pats logs, tas pats sniegs, tā pati sētniece tajā pašā dzeltensarkanajā jakā.
gaisma mazliet cita.
es tikai vēl uz mirkli, tikai vēl mazliet ieritināšos, un tikai tad sākšu bezjēdzīgi klusītiņām šņākt uz pasauli.
iks paaudzē rakstīts, ka katram no mums esot viens svešinieks (un tā rakstīts arī pēdējā vudijā), kurš varētu mums piezvanīt nakts vidū un aicināt satikties tūkstoš kilometru attālumā, un mums būtu jāiet.
man liekas, ka katram vis nav. bet lielākai daļai gribētos, lai ir. lai arī lielākā daļa nekur pēc mokpilnām pārdomām neaizietu.
it kā jau tad viss ir pareizi. 4 comments - Leave a comment |
