| Dec. 23rd, 2010 11:29 pm neintelektuāli nogarlaikojos līdz nāvei skatoties 400 blows. beigas iepēra, protams, bet visu pārējo laiku, vaimandieniņ, pirmā vecā filma pa ilgiem laikiem, tiešām pa ilgiem, kura pārsvarā likās vilšanos pilna.
un kamēr es briestu nightmare before christmas (estevimīlutim,estevimīlutim,estevipārākmīlu,lai vienkārši sāktu), padomā, ko tik es šai dzīvē jau esmu pamanījusies nenoskatīties, šķirstu vecas coupling sērijas, smejos balsī, un tikai pa brīdim iedomājos: hei, ja man reiz bija mežonīga un dulna jaunība, tad kāpēc šī ir gandrīz nostaļģija, un ir tik skaidrs, ka tas jau ir noticis.
mazā dzīvoklītī uz rodjē ielas, kur es sevi iekrāvu dziļāk un dziļāk, neņemot vērā tos, kas klauvēja pie logiem.
vēlāk es to darīju vēlreiz, piespiedusies kādam, un, pārsteigums, pārsteigums, tā bija labāk.
kādi mēs esam dumji cilvēki. un labi, ka var smieties par sevi, citādi būtu jāiet kārties.
mēģināju uzlauzt pastkastīti- bet, pirkstiņi par īsiem.
ja nu tu jautātu. Leave a comment |
