| Nov. 9th, 2010 01:45 am nezkāpēc feisbuks atdarījās latviski un uzzināju, ka tas man palīdz sazināties un dalīties ar cilvēkiem manā dzīvē.
nē, nu gūgltransleita brīnumiņi it kā jau ir galīgi garlaicīgas atklāsmes, un tomēr kaut kas mani savaldzināja šajā kripucītī gramatiskā sadisma.
vēl es pārveidoju tēvē kasti par milzīgu fotorāmi un skumji secināju, ka novazātās papīrbildes sāk likties aizvien vecākas un nereālākas. gandrīz vai par spīti saliku tās pašas. vecās. tas noteikti nemaz nebija tik sen kā varētu domāt. es noteikti esmu tā pati. viņi noteikti ir tie paši. un kas gan par to, ka kopā mēs vairs neesam nekas. laika taču nav un viss, kas ir noticis, notiek mūžīgi.
saprotams, izņemot nejaukās lietas. Leave a comment |
