| Aug. 17th, 2010 08:43 am tikko sacerēju pieklājīgu, diplomātisku un visādi citādi piedienīgu sms, ar lūgumu dievdēļ likt mani mierā un ļaut pašai nodarboties ar savu dzīvi.
pēc divām minūtēm, pilnām pārliecības, ka īsziņa ne drusku nav aizvainojoša, aptvēru, ka šāds mesidžs, lai arī kā izpūderēts, allaž būs aizvainojošs.
un skumji nodomāju, ka nekas taču nemainīsies, šis izmisīgais žests varēja arī izpalikt.
diesžēlīgs, vai tiešām kādu dienu būšu gana patstāvīga, lai man nevajadzētu nevienu no neirotiskajiem, histēriskajiem, šizofrēniskajiem un neveiklajiem ziemassvētku vecīša palīgiem, un es gluži vienkārši varēšu nolikt telefona klausuli?
es gaidu to dienu, lādējot sevi par to, ka tik ilgi viņai nav bijis ļauts man tuvoties. Leave a comment |
