as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - May 23rd, 2010

ielas ir sestdiena. un, jocīgi un pašsaprotami vienlaikus. pārīši izskatās pagalam laimīgi, kamēr pašpārliecinātības maskas (un drēbes) uzlikušie izskatās teju vai žēlojami skumji. vēl dīvaināk ir tas, ka vienīši ir skaistāki, daudz skaistāki. sačākstējuši vecīši, jauni apalīši, noskrandušie- tieši viņi staigā, sadevušies rokās.
atnācu mājās, atradu ledusskapī skābētus gurķus. nu laimīga un pilna skābētiem gurķiem iešu gulēt.
it sevišķi tāpēc, ka jau trešo reizi nošilierējas zibens. īsts tā kā nevarētu būt. diez vai arī halucinācija, drīzāk kāds gaismas spoks.

pēdējā laikā neparasti bieži piereģistrējas un aizmirstas ainiņas. šķiet- tā arī labāk. garāmejoši skaistuma uzplaiksnījumi tāpat nevar tapt pierakstīti.

pamostos piecos. protams.

sāk parādīties paniskas bailes rītos ielūkoties pulkstenī. aizklamzāju līdz virtuvei uzvārīt tēju, turki vēl nav aizgājuši gulēt, un es izjūtu milzu apbrīnu. viņi nedzer. it kā muļķīgi, bet... ballīte ar kristālskaidriem turciņiem, kas gatavo rīta izsalkumbrokastis izraisa skaudību. vai mēs maz vairs tā mācētu?

japāniete aizmigusi džinsos, diez vai viņai šoreiz ir daudz kas kopīgs ar turkiem.
vispār viņi man traucē tagad sēdēt virtuvē un dzert tējas, vienu pēc otras, līdz organisms padodas.
muļķa ķermenīt, kā lai piespiežu tevi gulēt rītos un neizslēgties vakaros? kā tāda vecmāmiņa...

sapnī biju milzīgā ūdensparkā. patēvs sauca mani līdzi, un es gāju, bet, šķiet, ka viņš taisījās iet kādu bīstamo distanci un pirms tam noprasīja, vai droši zinu, ka tikšu līdzi, teicu, ka jā, bet kaut kur pa vidu bija divi ceļi, divas iespējas, jautāju, kurš īstais, minstinājos, bet viņš nesadzirdēja, pagrūda mani malā un nolamāja par gļēvuli. šis ir viens no pavedieniem, kas sapņos mūžīgi atkārtojas- patēvs, kura priekšā kaut kā negribēti izgāžos un uzklausu to, ka "no manis nekas labs nav sanācis un nesanāks".

tad nomierinājos un plunčājos ar draudziņiem, brīžiem bija laiks un ātri šļūcienlidojumi, kas bieži beidzās ārā no baseiniem, brīžiem bija kaut kur jāsteidzas, nesapratu, kur, bet sajūta bija laba, tā it kā varētu palikt ūdenī mūžīgi. iekšā ūdenī visi cilvēki bija bezgala draudzīgi un tavi, ārpusē nemitīgi mazītiņas nodevības, atsvešināšanās un milzīga kailuma sajūta, aplis atkārtojās visu laiku, tu izkāp un gribi vienīgi atgriezties.

tad pēkšņi es sēdēju peldkostīmā datorzālē blakus e., un gūgloju visādus specifiskus itāļu izteicienus. mani milzīgi nez kāpēc ieinteresēja mājaslapa, kuras virsraksts bija "italian expressions: fears, weakness and sadness", un sēdēju un ar lūpām veidoju visus tos vārdus, mana sapņu loģika bija šo to aizlienējusi no spāņiem, viss šķita nedabiski līdzīgi. tā vai tā, tad e. ievēroja šito visu un izbrīnīti teica, ka, ja es gribu viņam ko pateikt, es taču varu visu pateikt angliski, kāpēc man pēkšņi vajag itāļu izteicienus un vēl šādus.
tajā brīdī mēģināju iegaumēt, kā itāliski pateikt: es nevaru, man nesanāks, un sāku domāt ko atbildēt.
"es gribu iemācīties skumjas visās pasaules valodās," teicu un
pamodos.