as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 20th, 2010

šodiena. atkal sāku rītu ar satori. atkal balčus. man liekas, uz "bet tauta lasa un mutuļo" altārīša tomēr nedrīkst tik daudz kraut.

iešu meklēt maigu viedumu kur citur. labi apzinoties, ka formulējums "maigs viedums" pats par sevi pieprasa deguna saraukšanu.

balčus tā smuki iesāka. ņēma un pārsaksojās.
tracina mani tas, ka pa lielam taču viņi prosta "ierēc". kā drusku par daudz pārlasījušies, bet tik un tā- skolaspuikas ar saviem visnotaļ aprobežotajiem prikoliem. nevienas jaunas smukas publikācijas jau gadiem, tikai blogi, rūgti spriedelējumi, lecīgi spiedzieni, veči un puikas. mļeh, kurš man izjusti lasīs tagad dzeju pie rīta tējas/bērzsulas?

nepatīk, kad žurnālisti izmanto nedabiskus vārdus- tādus, kas raksturīgi vien presei, ne daiļliteratūrai, ne parastiem cilvēkiem. spilgti piemēri ir "smej" un "aplēsusi", bet ir daudz, no kuriem izvēlēties.

sēžu virtuvē ar datoriņu. turku meitene ierodas, sāk apkraut galdu ar kulinārijas brīnumiem. pajokoju: i guess, you're trying to get me out of here!? visticamāk aiz savas izcilās to-be angļu valodas skolotājas (glābieties, turku bērni) viņa nesaprot, mulsi pasmaida un tikpat mulsi nomurmina- yes. varbūt aiz iedzimtas nepieklājības.

aizvelkos uz istabu. japāniete acīmredzami skatās savas tautas šausmenes ar visu tviut tviut tviut bladākš mūziku un aziātu spalgajiem kliedzieniem.

man sāk sāpēt galva, ielienu gultā lai lasītu grāmatu: the art of crossing cultures.