as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

kad pēdējoreiz biju operā, es aizmigu. divreiz. laikam vienīgā reize, kad opera bija patiesi sajūsminoša, bija pirms gadiem...ēēē... nu, kurš bija skumji leģendārais gads, kad mēs uzvarējām krieviju? divtūkstošais? nu jā, tā bija jauka opera, jo visi veči knosījās tik ļoti krēslos, spēlēja gan ar ameriku, bet, šķiet, tā bija izšķiroša spēle. tik ļoti knosījās, ka tā jaukā balss, kas parasti piesaka starpbrīžus, ieviesa tādu fīču, ka svinīgā balsī starplaikos ziņoja: "mums visiem labi zināmajā spēlē rezultāts pašlaik ir: ". tādas ovācijas operā reti var dzirdēt, jā. savukārt zināt, ka visi uzvalkos iespiestie un nolaizītie smalkie kungi tomēr dvēselē zvēriņi. mierinoši.

un, protams, žagars ir ļoti ļoti ļoti pievilcīgs vīrietis, kamēr grende atgādina skolotāju, kas visiem mazliet riebās un kura burtiski uzprasījās uz izlēcieniem, pēc kuriem pašiem bija kauns. austrālijas gadījumā man viņas bija nedaudz žēl. tas ir, man liekas, ka sprūdžs drīkst dot naudu savai mīļotajai, ja viņa labi uzvedas, bet grende drīkst turēties pie vīra rokas, nafig tad vēl uzkalpoties tik augstu, ja ne lai, kā mācēdami, mēģinātu kādu iepriecināt. taču tā visa kinopadarīšana nomācoša. tik daudz kas jau bijis nomācošs.

var jau būt, ka kļūdos, bet kaut kā liekas, ka lielai daļai, kas nu skaļi beidzot runā, ar operu ir tikpat ciešas attiecības kā man.

ak, es arī gribētu būt pievilcīgs vīrietis.