Tik nenormāli nomāc visas šitās papīru ķīpas, un es reāli nesaprotu, kā es pagūstu ar tām tādos daudzumos apaugt, pati taču vairs neveicu nekādas piezīmes, ar roku dzejoļus nerakstu utt. Vienmēr mēģinu atkratīties no visiem iespējamajiem papīriem, ja vien tie nav kaut kādi dokumenti, ar domu, ka es tos tāpat nevaru izlasīt, bet tāpat to ir tik daudz. Un, tā kā es pirmajā acu uzmetienā nevaru saprast, kas nu kurais papīrs ir, ātri sadusmojos, un atliek vien cerēt, ka tādēļ nebūšu izmetusi miskastē kaut ko svarīgu. Es zinu, ka es tagad izklausīšos pēc robota, bet es tiešām ceru, ka dtrīzumā viss, kas nav māksla un grāmatas, būs kaut kā digitalizēts. Galu galā mēs tādā veidā pasargātu arī kokus, vai tad ne?