Es, protams, esmu ļoti mācījusies, ka tas, kā pret tevi izturas, ir lielā mērā atkarīgs no tā, kādu attieksmi tu pret sevi sagaidi, un, galu galā un vissvarīgāk, kā tu pats izturies pret citiem cilvēkiem (es labi apzinos, ka pati arī neesmu bijusi pats "atsaucīgākais" cilvēks uz planētas), tomēr ir kaut kādas lietas, kas cilvēkiem dabiski vai nu piemīt vai nepiemīt un ko, šķiet, nevar iemācīties, jo tā nav "es zinu, ka tā ir pareizi" attieksme, kas man liek justies gana brīvi, lai pēc pirmā fotogrāfēšanās mēģinājuma aizskrietu pie monitora un apskatītu bildi tik tuvu, cik man vajadzīgs, lai puslīdz saprastu, kāda tā ir, tas tā ir tāpēc, ka otrs mani nevēro ar "ak, dievs, cik drausmīgi, es ceru, ka es neaplipšu, atrodoties ar tevi vienā telpā" sajūtu. To nav iespējams noslēpt, tas ir kā kādā video par darba intervijām – sieviete ratiņkrešlā stāstīja, ka nevienam jau nav jākļūst klaji nepieklājīgam, tu vienkārši jūti, kā telpā ap tevi izmainās atmosfēra.