15 March 2014 @ 09:21 pm
 
Un tomēr nebūtu taču nekas sevišķš pateikt: bērnībā man divus mēnešus bija šī eņģeļa reprodukcija. Vai arī: man ir tā, it kā es būtu saticis vecu biedru, jo divus mēnešus -toreiz es uzturējos Bretaņā - tā attēls karājās virs manas gultas. Tas radītu grūtibas tikai sunim vai arī zivij, bet es taču biju cilvēks! Tas nebija normāli. Varēja izdomāt neskaitāmus veidus, kādos to viņai pateikt, bet es nespēju atrast nevienu. Viņam es varētu pajautāt - vai tu atceries? Bet viņš neatceras neko, nebūtu nekādas jēgas viņam to sacīt, nevar taču runāties pats ar sevi. Tagad saule apspīdēja gleznu. Tā izskatījās kā aizdedzināta. Un vai tad galu galā nevar paturēt noslēpumā ziņu, ka esmu eņģeli pazinis?
Man šķita - nē, pareizāk sakot, ir pienācis brīdis, kad vajag to kādam pateikt.
Tas bija kaut kas tāds, ko es labprāt pateiktu, tiesa, mazsvarīgs, tomēr bez tā man piepeši bija grūti iztikt. Es tātad to atklāju, bet šoreiz tas attiecās tikai uz mani - cilvēki atklāj, ko var, vecumā, kādā var, un reizēs, kad izdodas, - tādēļ vairs nav nekāda iemesla, lai pasaule joprojām paliktu neziņā par to, ka bērnībā Bretaņā es pazinu šo eņģeli.

(Margarita Dirasa "Gibraltāra jūrnieks")
Tags: