Nākas vien man atzīt, ka par cilvēciskām attiecībām es nezinu gandrīz neko arī, ja citādi par sevi nedomāju kā par naivu muļkīti. Tā sajūta - un dzīvē arī tā notiek? Par to jau te nesen rakstīju. Protams, es zināju, ka šādas situācijas ir iespējamas, bet sajūta bija, ka tas ir apmēram tikpat reāli kā tas, ka naktī mani apciemos marsieši, protams, ir iespējams, bet nu, cik tad bieži tā notiek? Un, jā, no šī ir jāmācās, bet tomēr es priecājos par to, ka es ticu labajam cilvēkos, pat ja kādreiz tas izvēršas kaut kā ne pārāk.