Es neatbalstu tos tirdzniecības ierobežojumus. Mani tie neskar. Es par laimi šobrīd neesmu tādā situācijā, kurā gaidītu, ka pienāks īsziņa par to, ka kontā ieskaitīta nauda, lai ietu uz veikalu iegādāties kādas konkrētas preces. Bet es tādā esmu bijusi pietiekami nesen, lai nebūtu attīstījusi aroganto "ja plāno laiku un finanses, tad šī nevar būt problēma".
Es saprotu idejisko motivāciju aiz šiem ierobežojumiem. Bet, manuprāt, tas vienkārši tā nestrādās. Cilvēki drūzmēsies veikalos piektdienās (cilvēki jau līdz šim drūzmējās veikalos daudz par daudz), konfliktēs veikalos nedēļas nogalēs, ar to būs jādīlo veikalu darbiniekiem, kuri jau tāpat šobrīd ir pietiekami apdraudēti. Cilvēki, kuri gribēs ballēties un lietot alkoholu, tāpat atradīs veidu, kā to darīt.
Es zinu, ka ir valstis, kurās tirdzniecība brīvidienās ir ierobežota, un tas skaitās pilnīgi normāli. Bet tās parasti ir valstis ar normālākām sabiedrībām, kurās ir krietni augstāks sociālaās atbildības līmenis un izpratne par to, ka arī, piemēram, veikalos strādājošie brīvdienās var gribēt atrasties kaut kur citur, nevis veikalā. Un parasti arī augstāks kopējais labklājības līmenis. Pie mums tas tikai antagonizēs to sabiedrības daļu, kas nav gatava pieciest nekādas neērtības līdzcilvēku labā.
Turklāt nopietna epidemioloģiskā pamatojuma šim nav. Un tas mani, iespējams, satrauc/kaitina visvairāk. Kaut kādā ziņā man šķiet, ka šis parāda valdības sakāvi, tādu kā "bija normāli ierobežojumi, bet tie nenostrādājā tik labi, kā mēs gaidījām, jo daļa sabiedrības mūs ignorē, moš pamēģināsim kaut ko pilnīgi random, a, ja nu tas nostrādā?"
Es saprotu, ka situācija ir ļoti nopietna, un šie ir ekstrēmi apstākļi, bet, nez, tad jau ieviest īstu karantīnu un ļaut iet ārā ierobežotā skaitā reižu nedēļā būtu efektīvāks solis. Nē, es tādu negribu, man ļoti bail no tā, ka uz ielām būs armija, un viss būs riktīgi bailīgi. Lielā mērā bail tieši tāpēc, ka es esmu viena, un man nebūtu, kas patur rociņu pie visādām iracionālām bailēm, kuras es nespētu pārvarēt. Bet tas vismaz varētu mazināt saslimstības statistiku, atšķirībā no visādām ākstībām ar veikaliem. Man besī "jo es tā teicu" līmeņa motivācijas noteikumi.
Es saprotu idejisko motivāciju aiz šiem ierobežojumiem. Bet, manuprāt, tas vienkārši tā nestrādās. Cilvēki drūzmēsies veikalos piektdienās (cilvēki jau līdz šim drūzmējās veikalos daudz par daudz), konfliktēs veikalos nedēļas nogalēs, ar to būs jādīlo veikalu darbiniekiem, kuri jau tāpat šobrīd ir pietiekami apdraudēti. Cilvēki, kuri gribēs ballēties un lietot alkoholu, tāpat atradīs veidu, kā to darīt.
Es zinu, ka ir valstis, kurās tirdzniecība brīvidienās ir ierobežota, un tas skaitās pilnīgi normāli. Bet tās parasti ir valstis ar normālākām sabiedrībām, kurās ir krietni augstāks sociālaās atbildības līmenis un izpratne par to, ka arī, piemēram, veikalos strādājošie brīvdienās var gribēt atrasties kaut kur citur, nevis veikalā. Un parasti arī augstāks kopējais labklājības līmenis. Pie mums tas tikai antagonizēs to sabiedrības daļu, kas nav gatava pieciest nekādas neērtības līdzcilvēku labā.
Turklāt nopietna epidemioloģiskā pamatojuma šim nav. Un tas mani, iespējams, satrauc/kaitina visvairāk. Kaut kādā ziņā man šķiet, ka šis parāda valdības sakāvi, tādu kā "bija normāli ierobežojumi, bet tie nenostrādājā tik labi, kā mēs gaidījām, jo daļa sabiedrības mūs ignorē, moš pamēģināsim kaut ko pilnīgi random, a, ja nu tas nostrādā?"
Es saprotu, ka situācija ir ļoti nopietna, un šie ir ekstrēmi apstākļi, bet, nez, tad jau ieviest īstu karantīnu un ļaut iet ārā ierobežotā skaitā reižu nedēļā būtu efektīvāks solis. Nē, es tādu negribu, man ļoti bail no tā, ka uz ielām būs armija, un viss būs riktīgi bailīgi. Lielā mērā bail tieši tāpēc, ka es esmu viena, un man nebūtu, kas patur rociņu pie visādām iracionālām bailēm, kuras es nespētu pārvarēt. Bet tas vismaz varētu mazināt saslimstības statistiku, atšķirībā no visādām ākstībām ar veikaliem. Man besī "jo es tā teicu" līmeņa motivācijas noteikumi.
2 comments | Leave a comment