Kopš septembra sākuma es ļoti rūpīgi piedomāju, lai katru dienu būtu ēdusi kaut ko prātīgu. Vai nu ieplānojot laiku gatavot/nopirkt produktus, vai nu lai man būtu kaut kas jau gatavs (vienalga, no veikala vai pašas gatavots), ko uzsildīt, vai paēst ārpus mājas. Un es tiešām ļoti nopietni jūtu atšķirību savā pašsajūtā. Un tikai tagad apzinos, ka neēšana man ir bijusi reāla problēma, ko es nekad neesmu īsti apzinājusies kā problēmu, jo mana motivācija neēst nav klasiskās bailes no pieņemšanās svarā.

Bet toties tagad, ja nesanāk normāli paēst, es uzreiz jūtu milzīgu pašsajūtas kritienu.

Regulāra ēšana ir vienas no rūpēm par sevi, kas man nākas visgrūtāk. Bet es mēģinu par to domāt kā par matu mazgāšanu, kā par emocionālu robežu novilkšanu - tas vienkārši jādara, cilvēks tā ir uzbūvēts.