Septembris ir bijis tik intensīvs, ka man nav bijis spēka piefiksēt ļoti daudz ko no tā, kas liekas svarīgs un ko esmu izdomājusi. Tik intensīvs, ka pirmoreiz dzīvē aizmirsu samaksāt telefona rēķinu un atcerējos tikai tad, kad viņi man atsūtīja "draudzīgu atgādinājuma" īsziņu. Es tikai, dodoties no punkta A uz punktu B, izdomāju kaut kādas svarīgas, grandiozas domas, par kurām jau jūtu, ka nebūs spēka tās pierakstīt. Un vēl es ļoti aktīvi pamanu, cik viss ir ļoti skaists. Visādi sīkumi. Ļoti priecājos par to, ka ūdens glāzē uz virtuves galda ir oranža gerbera (man joprojām nav nevienas pašas vāzes). Vasarīgs vējš plivina matus, kad es izkāpju no takša un skrienu uz pasākumu, nedēļu vēlāk uz ielām jau ir lapas, un es pēkšņi atceros veco labo frāzi no filmas Life.Interrupted: es labāk eju un sabeidzu savu dzīvi tur ārā. Protams, es tagad jau esmu izaugusi pietiekami liela, lai zinātu, ka šai frāzei vajag segumu, tāpat kā jebkuriem skaistiem un iedvesmojošiem vārdiem. Bet es tiešām eju. Es šajā laikā daudz eju pa ielu dažādos laikaapstākļos. Tas arī ir kaut kā tik jocīgi, ka šonedēļ es velku ziemas mēteli, un man tāpat salst, kamēr vēl pirms nedēļas esmu gājusi ārā legingos un vasaras kurpēs. Vēl es bieži skatos uz to, kā vējā šūpojas koku zari un met ēnas uz žālūzijām, tas ir vājprātīgi skaisti (es pat esmu telefonā uzņēmusi video ar tām ēnām, un reizēm skatos to, dienās, kad nav vēja; lai gan, vai tad tādas dienas tagad maz ir?) Kādi vēl pieturas punkti? Esmu izstāstījusi stendapā jokus par homoseksualitātes propagandu un grūtniecības testiem. Iestāties maģistratūrā, šķiet, ir viens no labākajiem lēmumiem, ko jebkad esmu pieņēmusi. Bet tas jau it kā nav nemaz tik pārsteidzoši; es zināju, ka man patiks maģistratūra, pirms es biju iestājusies bakalauros. Es katru dienu atceros ēst un par sevi kaut cik rūpēties. Nu, tad vēl ir kaut kādas trauslas, sapņaians figūras. Ja jāatceras par sirds esamību, es diezgan daudz domāju arī par šo skatījumu: https://www.youtube.com/watch?v=uVRcAFDsdDE