Redzēju sapnī, ka Ilja ir uzrakstījis rakstu par feminisma saistību ar ticību Dievam. Biju izvilkusi labākos citātus, ko šērot fb. Protams, pamodos un vairs neko neatceros. Žēl - citādi varētu tādu rakstu sarakstīt pati. :D Gan jau uz šādu sapņošanu mani pavedināja tas, ka pirms iešanas gulēt izlasīju viņa Satori rakstu par svēto ģimeni un aizdomājos par to, kā tas nākas, ka cilvēki mūžīgi tā sacepas par Bībeles nestandarta interpretācijām. Jo man pašai liekas, ka Ziemassvētku stāstā, ko es uztveru kā metaforu, pati svarīgākā nianse ir tāda, ka Jēzus pasaulē ienāk kā citādais, kā nesvarīgais, kā tāds, kam nekur nav vietas. Un tā es arī redzu trū kristietības aicinājumu/izaicinājumu - nevis baidīties no visa iespējamā ļaunuma un soda vai akli sekot rituāliem, bet būt modram, jo svarīgo tu vari sastapt jebkurā brīdī, un tas var būt šķietami nesvarīgs, tāds, par ko ir kārdinājums noraidīt un pastumt zem paklājiņa, jo ir taču svarīgākas lietas. Un ir taču viegli pieņemt Jēzu pēc gadsimtiem ilgas tradīcijas pastāvēšanas, bet var nebūt tik vienkārši, kad tev jāizdara tās ikdienas izvēles, un neviens priekšā nesaka, kā ir pareizi, vai saka, ka esi muļķis, un tur ir risks. Un vai tikai sapņa rakstā arī kaut kas nebija par to, ka daudzi nepieņem feminismu, jo viņi neredz, ka tas ir fundamentāli svarīgs, un to ir vieglāk noraidīt, jo tas rada visādas neērtas situācijas. Bet, jā, neatceros. Man vispār liekas, ka tas brīdis starp miegu un nomodu ir kaut kāds ultimate state of being, kurā tu zini visu un saproti visu, bet tad tu sāc klausīties apkārtesošajos trokšņos, domāt par to, cik ir pulkstenis un ko vajadzētu darīt, un tu, protams, vairs nevari zināt un saprast visu.