Bet es iemācījos, ka sevi vajag prast aizstāvēt.

Par spīti savai izglītībai un spējai saprast problēmu cēloņus, es joprojām reizēm domāju, ka labprāt apgūtu kādu cīņas mākslu, jo tad varētu vienkārši sevi aizstāvēt visās metoo# tipa situācijās.

(lai gan, zinot manu raksturu, man liekas, ka mani ātri vien arestētu. šobrīd es vienkārši apzinos, ka esmu maza un trausla meitene, un turos no problēmām pa gabalu, bet, ja es vairs mejustos "maza un traulsa", varu godīgi atzīt, ka "tev smuks dibens" komentāriem sadot pa seju būtu liels kārdinājums un vajadzētu lielu gara spēku, lai to nedarītu. t.i. paralēli būtu jātrenējas arī jogā un jāmeditē.)

Noskatījis manabalss rīkoto diskusiju par partnerattiecību likumu.

Biju palaidusi garām, ka partnerattiecību likums nozīmēs arī faktiskās kopdzīves atzīšanu, kas principā ir pat bez jebkādu papīru kārtošanas. Jo nu citādi diezgan grūti tomēr atspēkot argumentu "kā tad tas atšķiras no laulības? neviens jau papīrus piespiest parakstīt nevar".

kaut arī man pašai vairāk argumentācija šim ir emocionāla, jo, manuprāt, iespēju noslēgt partnerattiecības šobrīd galvenokārt vajag tieši viendzimuma pāriem, un tas ir pilnīgi fine, un es reizēm nogurstu no visām tām juristu/filozofu pārgudrībām, tomēr ir skaidrs, ka likuma ieviešanu varēs panākt tikai ar racionālu un labi pamatotu argumentātciju. Un man ļoti patika, kā Juris Pūce, neļaujoties provokācijām, paskaidroja, kāpēc šis likums būtu vajadzīgs, un atbildēja uz jautājumiem. Piemēram, par to, kāpēc nevar visu atrisināt ar notāra pilnvarām, paskaidroja, ka ir dažas lietas, kam pilnvarot nevar nevienu, plus, jurisprudencē pastāv procesuālās ekonomijas princips, tāpēc, ja trīsdesmit procedūru vietā var nokārtot vienu, tas vienmēr būs labāks variants. Un, kad katoļu priesteris viņam jautāja, vai likums attieksies arī uz poligāmiju, bez drāmas atbildēja, ka nē, šis likums attieksies uz pāriem, bet, ja jums poligāmijas jautājums ir aktuāls, nekas neliedz rosināt arī tādu likumprojektu.

Tiesa, viņš arī teica, ka pats netic, ka tagadējā Saeima varētu likumprojektu atbalstīt (es arī nē), bet agrāk vai vēlāk, protams, Latvija to pieņemšot.

Šķiet, ka ir vesels bars cilvēku, kas grib sēdēt ziloņkaula tornī un būt nereāli kruti ar to, ka cieš klusējot, un tad kultivēt savas neveselīgās passive aggressive reakcijas.

Been there, done that. Neinteresē.
Man nav kauns publiski uzrakstīt, ka man ir bijusi sūdīga bērnība. Tieši tāpēc, ka es apzinos, ka sūdīga bērnība neattaiso nekādu huiņu, ar ko tu "varbūt nodarbojeis" pieaudzis. Tieši tāpēc nav nekāda iemesla par to visu reizēm neparunāt.

Man patīk pļāpāt; un dzīve ir ļoti interesants, ēm, notikums.