Es laiku pa laikam nodomāju, ka mani nekas vairs īpaši šokēt nespēj. Tikai apbēdināt.

Tomēr spēj. "Caur ērkšķiem uz.." briesmu šovs. Spēj. Ček.

Vakar, iespējams, prokrastinācijas nolūkos pēc Martas vēstules izlasīšanas paskatījos arī pašu "caur ērkšķiem uz...", t.i. noskatījos pirmās divas epizodes, kas pieejamas youtubē, tāpēc tiešām varu komentēt to, kas ir redzams pašā šovā, nevis tikai citu viedokļus.

Es vispār diezgan plašos apmēros nodarbojos ar sevis un savas psihes saudzēšanu (piemēram, mana slavenā bērnības trauma ar filmas Sofijas izvēle noskatīšanos, pēc kuras iedzīvojos visādos murgos un paranojās, ka es kaut kādā fantastiskā veidā atgriezīšos pagātnē un nonākšu koncentrācijas nometnē, rezultējās tajā, ka es ļoti ilgi vispār izvairījos skatīties filmas, kurās parādās Otrais pasaules karš, nometnes utt.). Un daudz ko es joprojām izvēlos neskatīties. Bet īstenībā tieši visāda veida materiāli, kur redzami skaidri pierādījumi tam, kā tiek darīts pāri cilvēkiem, kas nāk no dažādiem problemātiskiem sociāliem kontekstiem, man, kā reiz, liekas tādi, ko reizēm vērts paskatīties, citādi, apzināti būvējot sienas, var kādā brīdī noticēt, ka šīs sabiedrības grupas nemaz neeksistē un/vai ka tas, kas ar šiem cilvēkiem notiek, ir viņu pašu apzinātas izvēles un rīcības rezultāts, un, ja viņi tā vairs negrib dzīvot, nekas taču neliedz "visu mainīt". (Kas vispār ir diezgan izplatīta pozīcija arī visnotaļ domājošu un spriestspējīgu cilvēku vidū.) Es ļoti labi apzinos, ka, ja vien neuzsāk tiešām kaut kādas plašas sociālas kampaņas, nesāk nodarboties ar aktīvismu vai labdarību, neiesaistās darbā krīzes centros utt utt., tad no savām relatīvi priviliģētajām pozīcijām jau neko baigi nevar izmainīt, visa runāšana lielā mērā tomēr paliek "omg, es esmu šokā, šis sabojāja manu noskaņojumu" līmenī, tomēr man šķiet, ka, ja kaut nedaudz var apzināties un samazināt savu potenciālo (pastarpināto) iesaisti tajā, ka šiem cilvēkiem tiek darīts pāri, tad ir labi iespējamos soļus, kā no tā izvairīties, saprast. Piemēram, es esmu noskatījusies pietiekami daudz internetā pieejamu materiālu par human trafficking un intervijas ar bijušajām porno aktrisēm, lai main-stream porno vienkārši vairs nespētu paskatīties. Kas nozīmē to pašu neatbalstīšanu ar klikšķiem, kas ir, protams, ļoti, ļoti maz, bet tomēr.

Bet jā. Es principā domāju, ka būtu labi atrast veidus, kā sabiedrībai (tai daļai, kas laimīgi sēž pie televizora un dzīvo ilūzijas, ka realitātē viss jau nav tik traki) vairāk parādīt šāda veida dzīvesstāstus, jo man liekas, ka ir ļoti svarīgi runāt par lietām, kas šovā tiek aktualizētas, un par tām būtu jārunā n reizes vairak, nekā tas notiek. BET NE JAU ŠĀDĀ VEIDĀ!
Es skatoties ļoti mēģināju tikt cauri visai tai riebeklībai, ko šova veidotāji dalībniecēm uzkrāvuši, un ieraudzīt "cilvēku, kuram ir balss". Jo, man liekas, ka tas ir attiecībā pret dalībniecēm cieņpilnākais, ko ar šo materiālu, kamēr tas ir publiski pieejams, vispār darīt.
Liela problēma ar attieksmi pret cilvēkiem, kuri cieš no atkarībām, vardarbības, ir iesaistīti visādās kriminālās norisēs, nodarbojas ar prostitūciju utt., manuprāt, ir tāda, ka mēs viņus demonizējam - tie ir mazāk cilvēki nekā mēs, tāpēc mums nav par viņiem jāuztraucas, un viņi tādējādi kļūst neredzami; bet šovbiznesa vārdā taču var izcelt "spokus" gaismā un ļaut skatītājam uz tiem paskatīties (no droša attāluma, protams). Un tas, kas man šķiet ir īpaši briesmīgi, ir tas, ka ko šādu var maskēt ar mēģinājumiem "palīdzēt" un "dot iespēju mainītes". Man ir nelāgas aizdomas, ka liela daļa skatītāju nemēģinās ieraudzīt "cilvēkus". Es domāju, ka šāda veida šovs ir paredzēts kā auditorijas izklaide un tikai. Pieņemu, ka skatītāji uzjautrinās, šausminās, priecājas, ka dalībnieču problēmas neskar viņus personiski utt. utt. Šis materiāls ir izklaides produkts cilvēkiem, kuri noteikti lielā daļā gadījumu ir krietni labākās izejas pozīcijās nekā šova varones. Un, pat nepievēršoties daudzajiem dažādu jomu profesionālās ētikas un likumpārkāpumiem, kas šovā klājas viens otram pāri biezā slāni, priekš manis jau šis aspekts ir sarkanā līnija.

Un trigger-warning! Bet viena no dalībniecēm - sieviete, kas strādājusi par prostitūtu, kam ir divi bērni, par kuriem viņai atņemtas aprūpes tiesības un kura daudzus gadus ir atkarīga no heroīna - pēc šova materiāla uzfilmēšanas nomira (narkotiku izraisīto veselības problēmu dēļ). Skatītāji par to uzzina pēc videoklipa, kurā ar šo sievieti tiek iepazīstināts -, un, lūk, šova materiāls, lai kalpo viņas piemiņai! (tā nav ironija, to saka aizkadra komentētājs). Nez, vai kontraktos bija iekļauts punkts par dalībnieka nāvi šova tapšanas gaitā vai pirms materiāla publiskošanas?!

Runājot par Martas vēstuli - protams, ļoti labi, ka tāda ir, jo varbūt tai izdosies panākt, ka šovu aizliedz translēt, plus, šis varbūt atvērs plašākas diskusijas par žurnālistikas un šovbiznesa ētiku un vardarbību pret sievietēm un citām marginalizētām grupām. Turklāt, piemēram, es bez tādas vēstules, ļoti iespējams, vispār nekad nebūtu uzzinājusi, ka kas tāds ir noticis, jo tv neskatos. Bet: protams -, un tas nenozīmē, ka vēstuli nevajdzēja -, bet ir vērts aplūkot arī jautājumu par to, kā caur mēģinājumiem palīdzēt mēs mēdzam atņemt cilvēkiem balsi un rīcībspēju. Man nav jāstāsta, ko nozīmē informēts lēmums, cik neaizsargātas ir sievietes, kas cieš no vardarbības, nabadzības, atkarībām utt., cik viegli viņas ir kaut kur iemanipulēt, ka viņu tiesībām būtu jābūt jo īpaši aizsargātām utt. Un tomēr iedziļinoties nevar noliegt, ka tas ir tricky, "runāšana" otra vietā vienmēr ir tricky. Un neviļus jāatceras Spivakas ierosinātā doma, ka varbūt apspiestās grupas sabiedrībā nespēj runāt vispār. Jo nu "mēs" (es, starp citu, sevi, ja stingri ņem, ar šo "mēs" tāpat nevaru identificēt), bet sabiedrības veselā un saprātīgā daļa izlem-sim, kad viņas varētu būt pietiekami "adekvātas", lai drīkstētu izlemt, ko ar sevi un savu dzīvi darīt. Un tas ir prolemātiski. Jautājums, vai šo problēmu vispār jebkā var atrisināt.

Ā, un ko es vēl gribēju teikt, par adekvātumu; vispār, cik nu es, ļoti garāmejot, esmu paskatījusies citus realitātes šovus, arī tur dalībnieki nereti uzvedas pēc maniem personiskajiem kritērijiem "neadekvāti", esmu redzējusi arī, ka sagriež viens otra drēbes, aiz dusmām iegrūž baseinā, izlamā utt. - tā kā adekvātums arī ir komplicēta tēma, to der ņemt vērā.

UPD: Pārlasīju Martas vēstuli vēlreiz un secināju, ka tonis ir tiešām ļoti ne ok; un tas ir traki, jo tagad kalpo par ieroci šova atbalstītājiem. Īstenībā tāpat kā tas, ka par šovu izsakās cilvēki, kas uzsver, ka to nav redzējuši un neskatīsies. (Es ļoti labi saprotu motivāciju, bet tas lielā mērā tomēr diskreditē viņu iebildumus, viņi, uzsvērdami, ka neskatās, grib labu, bet panāk pretēju efektu).

Un vēl par to šovu.

Īpaši pretīgs ir tas viņu moto, ka "ikviens var mainīties, vajag tikai gribēt". Un kā piemēru viņi izmanto raidījuma vadītāju - bijušo vietēja mēroga rokzvaigzni, kas vienu rītu esot pamodies un izlēmis vairs nelietot apreibinošas vielas.

Es neesmu absolūta sociālā determinisma aizstāve. Ja es domātu, ka pasaule tiešām ir tāda; ka sociālais konteksts nosaka pilnīgi visu, ka cilvēkam nav rīcībspējas, nav nekādu cerību, nav iespēju uz pārmaiņām, nav izvēles, es jau sen būtu izdarījusi pašnāvību.

Un mani arī pašu tieši resilience idejas un tādas lietas ļoti interesē.

Un tomēr - sievietei, kura nākusi no vardarbīgas ģimenes, cieš no alkohola un/vai narkotiku atkarības, nav ieguvusi izglītību, ir māte vairākiem bērniem, ir kopā ar vardarbīgu partneri (plus/mīnus šie vai kādi citi mainīgie) - vienā dienā pieņemt lēmumu sākt mainīt savu dzīvi - nav tas pats, kas cilvēkam ar drošu vidi mājās un stabilu darbu pieņemt lēmumu sākt skriet, atmest smēķēšanu vai sākt apmeklēt spāņu valodas kursus. (Un es nekādā ziņā nesaku, ka cilvēkam no relatīvi labvēlīga sociālā konteksta nav problēmu; man patiesībā pašai reāli besī, ja visu šito sajauc kopā un izveido argumentu "tu vienkārši esi slinks ķēms, beidz činkstēt, tu nezini, kas ir īstas problēmas!") Tās vienkārši nav salīdzināmas lietas. Tā ir cita kategorija.

Un man šķiet, ka varoņa, kas izķepurojies no visdziļākās bedres un iet tālāk ar laimīgu smaidu un nezkādām superspējām, tēla veidošana ir sabiedrības morāli kropļojoša. Tā nāk par ļaunu pilnīgi visiem - tiem, kas šo varoņa tēlu iemieso (domāju, ka drusciņ, drusciņ varu runāt no personiskās pieredzes pagātnē, tiem, kas varbūt cenšas, bet tomēr neatbilst visiem parametriem, un tiem, kas vēro no malas - lasa rakstiņus žurnālos un skatās šovus.

Jo šādā gadījumā sabiedrībai nekas nav jāmaina ne attieksmē, ne sociālā atbalsta sistēmās. Mēs vienkārši demonizējām tos, kas izkrīt ārpus "normāla pilsoņa" rāmīša - sabāžam viņus (lielākoties sūdīgās) iestādēs, kuru darbinieki, kā izrādās, pie pirmās iespējas apspriedīs šo cilvēku privātās dzīves kameru priekšā, vai arī - vienkārši iemācāmies viņus nerdzēt. Bet, ja viņiem kaut kā izdodas izķepuroties, tad varam viņiem atvēlēt kādu žurnāla vāku vai raidījuma sēriju. Cik ērti.