Man šoks šķiet viens no visinteresantākajiem apziņas stāvokļiem, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Tas, kā nāve, šķiršanās, attiecību pārtraukšana un citas līdzīgas robežsituācijas saveļ visu tavu būtību mazā bumbiņā, kas samērā veiksmīgi pārvietojas cauri ikdienai, dara parastos sadzīves un darba uzdevumus; varbūt pat krietni labāk, nekā pirms laika, jo iestājies zināma veida atslābums; un tad tā bumbiņa negaidīti atsitas pret kādu no apziņas sienām, un tu pēkšņi atceries, tas ir kā uzrauties no neplānota snaudiena vai aizrīties ar ūdens malku. Pārāk strauja saskare ar negaidītu stāvokļa maiņu vai substanci. Un atkarībā no notikuma šī saskare atnes kādu briesmīgu vai brīnišķīgu (vai abējādu) atklāsmi par izmaiņām tavā realitātē (par to, kā tu dzīvosi tālāk). Un tad tu atkal uz kādu laiku iegrimsti aizmirstībā, savelies bumbiņā un piedzīvo ikdienu. Reizēm pat it kā vēro sevi no malas, redzi, kā tu mierīgi sēdi un transkribē, mazgā traukus, nedari neko, bet lielākoties dari, jo ir parādījies kaut kāds nemiers, kas no ārpuses atgādina lielu mieru un spēju koncentrēties. Varbūt tas arī patiešām ir liels miers un spēja koncentrēties. Varbūt tas ir tas viss reizē. Tikai palēninājumā. Laiks pēkšņi ir kļuvis ļoti ietilpīgs. Ir tā, it kā tu pēkšņi spētu piedzīvot sen neizjustu klātesamību, būšanu šeit un tagad. Un tajā pašā laikā viss šķiet tāds nedaudz sirreāls, nedaudz shaky. Un tu reizēm sāc satraukties, vai nebūs kā kaut kādā šausmu filmā; un vienā brīdī, paskatoties uz savām rokām vai vēderu, tu nepamanīsi, ka tev ir visādas agrāk neievērotas brūces, kas vērsies vaļā un asiņos, un tad tu izplūdīsi milzīgā sarkanā pleķī, kas aizņems visu ekrānu. Un tad sižets strauji mainīsies. Kaut kas līdzīgs, kā ar sievieti, kam kāds uz ielas esot uzbrucis un iesitis pa galvu ar āmuru, bet pirms viņa zaudējusi samaņu, viņa esot paguvusi aiziet mājās un izžaut veļu (vai tas vispār ir iespējams?)
Tad mani vēl nodarbina jautājumi: tādi kā: vai tas, ko es jūtu, ir pietiekami normāli? (Un pēc šī jautājuma es dzirdu, kā kaut kur aizkadrā atskan dārdoši smiekli.) Bet tomēr - vai man sāp pietiekami stipri? Vai es esmu pietiekami dusmīga? Vai man ir pietiekami vienalga? Kā es varu zināt, ka es visu piedzīvoju tieši tā, kā ir paredzēts? Un vai tas ir normāli, ka man ir tik interesanti? Ka man gribētos varēt detalizēti pierakstīt visas domas un sajūtas, lai vēlāk varētu tās pētīt vai izmantot literāru varoņu personību konstruēšanai? Ka visi šie izmainītie apziņas stāvokļi kaut kādā īpašā veidā ir neticami mājīgi? It kā tajos es piekļūtu sev mazliet tuvāk. Uzzinātu par sevi kaut ko ļoti svarīgu. Un uzzināt ir ļoti svarīgi. Vai mana pieeja eksistencei vispār ir adekvāta?
Es vispār lielā mērā uztveru dzīvi kā tādu izpētes projektu. Pasaule lielākoties noteikti nav pati mājīgākā vieta, kurā atrasties, bet if I am here already, I can find something to do. Un gribas atklāt un saprast lietas. Izmantot teorētiskas un empīriskas pētniecības metodes, lai saprastu kaut ko par kaut ko citu. Kaut vai par sevi. Un pat tad, kad ir tik sāpīgi, bailīgi un grūti, vienlaikus ir arī interesanti. Teju neticami interesanti. Es jūtos nedaudz vainīga par to, ka visnotaļ briesmīgā dzīve man liekas tik aizraujoša, tik labs materiāls.