Nesen dzejas dienu sakarā viesojoties skolā, kaut gan ilgi šaubījos, vai tas ir pareizais vēstījums, ko komunicēt skolēniem -, bet nolēmu būt autentiska -, pateicu, ka man skolā gāja ļoti slikti - daudzos priekšmetos biju nesekmīga, savukārt literatūru bastoju, jo man tajā bija garlaicīgi, tādēļ ka skolotāja nesekoja jaunākajiem procesiem, tb - nezināja un nebija lasījusi autorus, kas man patika, bet ar visu bastošanu man tāpat lit. parasti bija ļoti labas atzīmes. Pateicu arī, ka tam, ka man matemātikas eksāmenā bija e, šobrīd nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tas bija pirmais brīdis, kurā jutu, ka man ar auditoriju izveidojas kontakts. Pirms tam es nevarēju saprast, vai viņi sēž klusi kā pelītes, tāpēc ka viņus tiešām interesē tas, ko es stāstu, vai arī, jo klāt ir četras skolotājas, un, ja nepratīs uzvesties, vēlāk būs problēmas. Pēc manas skolas pieredzes īsa ieskicējuma sākās smiekli un viļņošanās, un tad viņi man sāka uzdot arī jautājumus, turklāt pilnīgi normālus jautājumus, kas saistīti ar lit. (Varbūt man biežāk vajadzētu iet uz skolu, jo tur ir cilvēki, kas mani saprot, un nav spiediena būt tik ļoti gudram un visu darīt pareizi.) Pateicu viņiem arī, ka dzeju drīkst nesaprast un ka centieni saprast var pat traucēt nonākt kontaktā ar to.

Drusciņ parunājos arī par antropoloģiju, tiesa, ar b darbu, kas man būtu ērtākais piemērs tam, ko var darīt, ja studē antro, nolēmu nedalīties, domāju gan, ka skolēniem būtu tikai interesanti, bet par skolotājām, ar kurām man vēlāk vajdzēja iet pusdienās, gan nebiju tik droša.

UPD: Un laikam es arī paguvu pateikt, ka man liekas ļoti nepareizi, ja lit. māca tikai klasiku, jo jaunākais process ir tikpat svarīgs. Nezinu, vai tas gadījumā nebija kaut kā netaktiski, jo es te tagad mācīšu, kā vadīt stundas, no otras puses, man tiešām reāli bija janovada stunda no A-Z, par ko es nebiju informēta, jo man bija nedaudz citādāks priekšstats par to, kā organizējas, ja stundā piedalās viesi. Es kritu panikā, protams, kad izdzirdēju "ja nu kas, mēs jau tur arī būsim", bet, kad stunda beidzās, man bija vēl ko teikt un ko lasīt.