Handmaid's Tale man kaut kā likās biedējošāka par Doctor Sleep, kas bija iepriekšējā grāmata, ko klausījos (ļoti bieži pirms miega). Bet Kinga šausmas es uztveru vairāk kā metaforas iekšējiem dēmoniem, kas, protams, var būt ļoti briesmīgi, bet vienmēr vai gandrīz vienmēr ir varianti, kā ar tiem dīlot, pieradināt, transformēt utt. Kamēr Handmaid's Tale nemaz neizklausās pēc metaforas.

Un kārtējoreiz aizdomājos arī par to, ka cilvēku apsēstība ar ideju, ka by all means vajag panākt pēc iespējas lielāku reproducēšanos, ir viena no lietām, ko es vienkārši nekādi nevaru saprast. Bet varbūt tāpēc, ka attiecībā uz sabiedrību es laikam tomēr esmu pesimiste un man nemaz nešķiet, ka tai noteikti vajadzētu turpināt pastāvēt mūžīgi.